Es beidzot esmu atpakaļ pie sevis
“Kam vēl ir tik forša darba vieta! Kad apnīk strādāt ar linu, paņemu vilnu, un tā es te sēžu, adu vai tamborēju – dārzā saulītē kājas sacēlusi, citreiz jūrā iemērkusi,” teic tekstilmāksliniece Līga Baumane. Pēc desmit Vācijā pavadītiem gadiem viņa atgriezusies Kurzemē, Pāvilostas pusē – Strantes ciemā, lai atgūtu sajūtu, ka ir savā vietā, starp savējiem, un darītu to, ko mīl. Pāvilostā Līga izveidojusi savu uzņēmumu Didamm – viņa darina lina izstrādājumus ar paštamborētām mežģīnēm un veido kolekcijas gan mājai, gan dārzam un pludmalei. “Te apvienojas nostalģiska atsauce uz tradicionālajiem rokdarbiem ar mūsdienīgu redzējumu,” saka māksliniece.
Ar mākslu iztikt nevarēja
Strantes ciema Dižarāji bija pamesta lauku māja ar plašu dārzu, to Līga Baumane ar savu ģimeni iegādājās pirms trim gadiem. Kādreiz viņai piederēja īpašums Pāvilostā, diemžēl iepriekšējās krīzes gados nācās to zaudēt. “Dižarājos atjaunošanas darbi noris pakāpeniski un prātīgi. Te nebija nekā, tikai sienas. Pirmajā gadā ielikām logus un durvis, nākamajā gadā izgāzām liekās sienas iekštelpās un izgrābām trīs konteinerus ar piedrazoto uz grīdām, tad ielikām jaunas grīdas. Tā kā es šeit spītīgi gribu būt, tagad pakāpeniski remontējam telpas. Ūdeni ievilkām. Vēl liels darbs ir priekšā, bet esmu apņēmības pilna to izdarīt,” māju izrāda Līga. Liepājā viņai ir dzīvoklītis, un par auksto, vējaino sezonu vietā, kur pa virtuves logu redzama jūra, saimniece teic: “Šeit turēšos, kamēr izturēšu. Rudenī, vētru laikā, te ir skarbi. Pēc pēdējās vētras gāju logus mazgāt, sāļais ūdens tādām šļakatām sists, ka pat 300 metrus no jūras stikls bija kā ar matētu līmplēvi aizlīmēts.”
Darbnīca māksliniecei neliela – vienā stūrī auduma baķi, pie loga ar skatu uz dārzu – šujmašīna, blakus lielas lādes ar lina gultas veļas komplektiem, dvieļiem, galdautiem, sedziņām. Viss jūras un pasteļa toņos. Saimniece mūs aicina dārzā uz kafiju un pašas gatavotiem burkānu un ābolu salātiem, šiem salātiņiem esot Līgas “bērnības garša”. Mūs pavada divi viņas četrkājainie draugi: Kane korso šķirnes pārstāve Denīza un sīciņais Amis, kam ap kaklu kopā ar siksniņu ir divas virtenes dzintara kreļļu, dzintariņi tepat, jūras krastā, lasīti. Kuram sunim vēl tāda greznība?! Bet par suņiem būs atsevišķs stāsts.
“Mēs esam liela ģimene: mans dzīvesbiedrs, trīs mani bērni, trīs mazbērni. Bet pārsvarā esmu šeit viena, jo visi kaut kur strādā. Taču vasarā rīkojam lielas talkas, un katrs te pieliek roku,” pastāsta Līga. Viņa ir “Rīgas meitene”, bet, kā jau daudziem rīdziniekiem, saknes ir laukos. “Tēvs ir no Jelgavas, mamma no Liepājas puses. Radi mums ir no Durbes un Kazdangas līdz pat Jūrkalnei. Kurzemē man vienmēr bija vasaras mājas. Kurzeme ir tuva, un Pāvilostā bija mantots īpašums, kuru es izbūvēju un vienubrīd tā bija pastāvīgi dzīvojama māja,” stāsta Līga. Viņa ir pabeigusi J. Rozentāla mākslas skolu, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. “Ar mākslu esmu saistīta no desmit gadu vecuma,” viņa saka. Vienu gadu pirms studijām Līga nostrādājusi arī kombinātā Māksla, kas tolaik bijusi labākā austuve Latvijā: “Gribēju pieredzi iegūt, stellēs pasēdēt, jo, Rozentāla skolu beidzot, mēs visi esam gleznotāji, Dāvida galvu varam kaut aizvērtām acīm uzzīmēt, bet man vienmēr ir gribējies tekstilu. Tāpēc saņēmu dūšu un akadēmijā aizgāju uz tekstila nodaļu.”
Studiju laikā – 90. gadu sākumā – piedzimuši pirmie divi bērni. 2001. gadā – trešais. “Tas bija juku laiks, un tā sanāca, ka bērnus man nācās vienai audzināt. Bija svarīgi nopelnīt naudu un iztikt, un ar mākslu to nevarēja,” atzīst Līga.
Nepārmest laikam
Turpmāk Līga Baumane vairākus gadus darbojusies biznesa jomā, un, kā pati saka, – “pat labi gāja”. “Tiesa, tas bija tik tālu no mākslas, ka biju devusies lauciņā, kas pilnībā nav mans. Protams, ja ir jābaro bērni un naudu vajag, mēs, sievietes, iemācīsimies jebko. Varam staigāt arī cietos biznesa kostīmiņos ar laptopu padusē,” tā Līga.
Taču ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā no Baltijas valstīm aizgāja daudzi starptautiski uzņēmumi. “Darbs izputēja, un krīzes gados pazaudēju arī savu skaisti izbūvēto māju Pāvilostā. Man bija kredīts, jo darbā nauda nāca laba un bija iespēja maksāt. Protams, augstskolā mums neviens finanses nemācīja, un mēs esam tā paaudze, kura ar finansēm varbūt rīkoties nemācēja. Es negribu pārmest laikam – laiki bija tādi. Kredītus deva visiem, un ne es vienīgā tāda…” saka Līga un piebilst: “Bet pagātne aizgājusi, un kļūdas pieder pie tā, lai mēs kaut ko saprastu un attīstītos tālāk.”
Tas māksliniecei bijis depresijas laiks. Vecākajai meitai bijusi jau sava ģimene, dēls – vidusskolnieks, bet jaunākā meita mācījās otrajā klasē. Atbildība bija jāuzņemas ne tikai par sevi. “Tolaik daudzi brauca uz ārzemēm. Es sev teicu: nē, es no Latvijas prom nebraukšu! Izkārpīšos, es varēšu. Bet cik ilgi spītēsies, ja reāli nav kur dzīvot, nav ko ēst? Aizbraucu ciemos pie draudzenes Vācijā, kura tur bija aizprecējusies. Braucu izvēdināt savu drūmo garastāvokli. Sākumā domāju – uz gadu, uz diviem, ātri sapelnīšu naudu un tikšu vēl ārā no nepatikšanām –, bet tā es tur paliku. Paņēmu arī mazo bērnu pie sevis,” stāsta Līga. Sākumā viņa dzīvojusi Minsterē, vēlāk pārcēlusies un pēdējos trīs gadus no kopumā desmit Vācijā pavadītajiem dzīvojusi Šverīnē.
Kad sapratusi, ka vairs neciemojas pie draudzenes, meklējusi darbu. Bet kāds darbs ir iespējams māksliniecei? Vācu valodu viņa nepārvaldīja, tikai angļu. Līga atceras: “Sākumā strādāju par mājkalpotāju, gludināju biznesa kreklus turīgās ģimenēs, tīrīju māju, gatavoju ēst – ar ko nu ātrumā var nopelnīt. Sāku īrēt pirmo dzīvoklīti. Tad sapratu, ka aiz cieņas pret zemi, kur dzīvoju, jāapgūst vācu valoda. Atcerējos, kā te, Latvijā, esam skatījušies uz sveštautībniekiem, kuri te ilgi dzīvo, bet latviski nespēj parunāt. Kad valodu daudzmaz biju apguvusi, sāku strādāt par mākslas skolotāju. Pamazām kārpījos atpakaļ tajā virzienā, kas man vairāk pie sirds. Biju mājskolotāja, kur ģimenēs gribēja, lai bērniem kaut ko no mākslas pamācu.” Pieredze bijusi dažāda. Vieniem bērniem māksla interesējusi, bet bijušas arī tādas ģimenes, kur skolotājs jūt: tā ir tikai vecāku iegriba, un puika labāk grib bumbu spert. “Tad nav lielas motivācijas strādāt. Bet, protams, tas bija vismaz kaut kas manā virzienā, vismaz zīmulis rokā.”
Te arī vietā pieminēt suneni Denīzu. Izrādās, Denīza izceļojusi saimniecei līdzi visās viņas “trimdās”. “Suni īsi pirms krīzes biju iegādājusies, Denīzai bija daži mēneši. Tas izklausās neprātīgi, bet, ja dzīvnieks paņemts ģimenē, viss, viņš ir mūsējais – es nevaru suni pamest patversmē tāpēc, ka man tagad jāemigrē. Atceros, pirmajā vietā, kur īrēju, viņa gaudoja. Man bija problēmas ar kaimiņiem, tāpēc suni turpmāk vadāju līdzi mašīnā – tur viņa mierīgi gulēja. Ja bija jāstrādā, pauzēs izskrēju ārā, izlaidu suni. Viņa gandrīz dzīvoja mašīnā. Mēs esam izpildījušas visādas “piruetes”,” pasmaida saimniece.
Maģiska sajūta
Aptuveni pirms četriem gadiem Līgas Baumanes dzīvē pienācis nozīmīgs pavērsiens. Sāpīgs, jo viņa traumējusi kāju. “Kritu no riteņa un sadragāju celi. Notika operācija, pusgadu paliku uz kruķiem. Bet visam jānotiek, kā tam jānotiek. Laikam visā tā “āzēšanās” ar nemotivētajiem bērniem bija jābeidz. Sēdēju mājās, domāju, ko darīt, – visas grāmatas izlasītas, nekas vairs nelikās interesants. Un tā, sēžot dārzā un nevarot neko padarīt, kad visi vasarā spriņģo apkārt, es paņēmu rokās kamolīti. Tā sajūta bija pilnīgi maģiska: ak Dievs, kā es varēju desmit gadus neko nedarīt, tekstilniece būdama! Tai trakajā darba ritenī ne nieku nebiju adījusi, ne sev, ne bērniem. Asinsbalss teica: tu taču gribi to darīt! Jo adīt bērnībā es sāku sešu gadu vecumā, pirms iemācījos lasīt… Tas nekur nebija palicis, tikai sevī nospiests,” stāsta Līga, viņa turpina: “Tobrīd man jau bija cilvēks blakus, kurš par mani rūpējas. Un es atļāvos šādu greznību – sāku tamborēt. Sākumā tā bija vienkārši meditācija, lai kavētu laiku. Darbus parādīju vienai draudzenei, otrai, viņas saka: feini, tu taču vari vēl kaut ko piedāvāt! Sapratu, ka tas būs mans jaunais biznesiņš, ja tā var teikt. Patiesībā tas vairāk ir mīlestības darbs. Es beidzot esmu atpakaļ pie sevis. Varbūt kādreiz tas izaugs par lielāku biznesu, bet pašlaik varu darīt to, kas man patīk, un par to vēl saņemt naudu – ja kādam tas ir vajadzīgs. Jo ne tikai naudā ir jautājums. Es varu tamborēt, likt kaudzē savus darbus, bet svarīgi, ka ir cilvēki, kuriem mani darbi patīk.”
Atpakaļceļu pie mākslas Līga Baumane sākusi ar linu, viņa uzskata – kokvilna nav latvieša materiāls: “Agrāk latvietim lina autiņš, lina krekliņš bija pirmais, kas ādai pieskārās, kad bērniņš nāca pasaulē, un lina palagā ietina arī dzīves pēdējā gājumā. No lina bija gultasveļa, apakšveļa. Tas ir ļoti veselīgs materiāls, kas karstumā atvēsina, aukstā laikā silda. Man tas ir arī tāds misijas darbs, cilvēkiem stāstīt, ko viņi aizmirsuši. Bet izvēle par labu šim materiālam zināmā mērā sākās sentimenta dēļ, atceroties omītes gultasveļu ar tamborētām vai izšūtām špicēm un monogrammām. Visas šīs senās, aizmirstās Kaucmindes lietas – man tas šķiet tik romantiski, tik skaisti! Tādas mājīgas bērnības atmiņas.” Starp mākslinieces darbiem pieprasītākā esot lina gultasveļa ar dažāda platuma, dažādu rakstu mežģīnēm. Pirmie klienti bijuši Kalnciema tirdziņā Rīgā, tad dažādos dizaina tirgos, Brīvdabas muzejā, Zaļā stara norises laikā Pāvilostā. Šogad augustā un septembrī bijis tik daudz pasūtījumu no privātpersonām, ka caurām naktīm Līga šuvusi un tamborējusi, acis nepaceldama.
Būšu atkal atpakaļ!
Saikne ar Latviju Līgai nav pazudusi nekad. Vasarās viņa arvien devusies uz Latviju – uz vienu mēnesi, uz diviem, tad jau uz vasaras sezonu –, bet lēmumu par pārcelšanos pavisam pieņēmusi šopavasar. Uz to pamudinājuši arī Covid-19 dēļ pieņemtie ceļošanas ierobežojumi, kad Līga, par tiem uzzinot, strauji sakravājusi mantas automašīnā, iesēdinājusi Denīzu un jau marta vidū devusies uz Latviju. Agrā pavasara aukstumu Dižarājos pārdzīvojusi.
Dižarāju māja stāvējusi tukša gadus trīsdesmit. “Tas sentiments pēc Pāvilostas, pēc zudušās vietas pie jūras… Tā sāpe bija liela. Visiem spītīgi teicu: es būšu atkal atpakaļ Pāvilostas pusē. Man teica: beidz, tu zini, kādas te ir cenas, mēs neko tādu nenopirksim. Piecirtu kāju: es būšu! Bet – kam mēs ticam, tas arī notiek. Vajag tikai gribēt un ticēt,” uzskata Līga, viņa turpina: “Reiz ar ģimeni Latvijā, braucot ekskursijā pa piekrasti, ieraudzīju uzrakstu ceļa malā: “Pārdod.” Mani atrunāja, sak, kādos gan brikšņos gribu līst iekšā? Bija rudens beigas, uz stūra smuki ziedēja miķelīši. Mēs piestājām. Te bija džungļi, viss aizaudzis ar kokiem. Bet tā noskaņa – rudens pievakare, zeltainie koki, miķelīši, rietošā saule, zemē āboli sabiruši… Mājai durvis vaļā. Te kādreiz bijis milzīgs zirgu stallis, jo pāri ceļam ir Strantes muiža. Piezvanīju, un tā cena mājai, izrādās, nebija liela.”
Dārgās cenas esot ceļam otrā pusē, pie jūras, bet vietējie zina, ka ceļam otrajā pusē jūra grauž zemi. Un vētras laikā tieši pie jūras būt tiešām ir skarbi. “Cena mājai bija simpātiska. Bet par ko mēs to restaurēsim?! Iekrātās naudas pietika tikai, lai nopirktu īpašumu, bet nolēmām, ka to pamazām restaurēsim. Tas mums tagad tāds mūža projekts. Kredītus gan vairs neņemsim,” apliecina Līga.
Viņa nenoliedz: “Protams, es ar savu tamborēšanu to nevarētu atļauties. Ja mans dzīvesbiedrs mani materiāli neatbalstītu, Latvijā es darbu atrast nevarētu. Lai cik sirds ir tuva šai vietai – nopūstos un rudenī brauktu atpakaļ uz Vāciju. Man paveicies ar to, ka man atļauj darīt to, ko gribu. Ziniet, kas man ir liela vērtība pēc visiem maniem dzīves kūleņiem? Mana personīgā brīvība gan laikā, gan telpā. Un, ja telpā esmu to saorganizējusi tā, ka varu dzīvot starp abām valstīm un kad gribu būt šeit, tad esmu šeit, tad arī laika ziņā gribu būt noteicēja pār to, cik kurā brīdī strādāju, kad man ir iedvesma.” Līgai vēl negribas veidot biznesa plānu gadam uz priekšu.
Kad braucam prom, mūs pavada arī Amis. Izrādās, šopavasar kucēnu Līga ar meitu pamanījušas Liepājas tirgū. Sīku kā saujiņa. Tirgus darboņi suņabērnu piedāvājuši par polšu. Nospriedušas: suns jāglābj! Bet patversme ārkārtas situācijā ciet. Zooveikalā nopirkušas piena maisījumu kucēniem, meita visu nakti četrkājaino pabērnu barojusi ar pudelīti, un te nu viņš ir, lielais Dižarāju rējējs!
Avots: www.diena.lv
