Iepazīstieties – Armands Džeriņš – 36 gadus jauns un precēts vīrs. Kā Armands saka: “Kopā ar sieviņu Solvitu esam kopš manas septiņpadsmitās dzimšanas dienas.” Džeriņu ģimenē aug 4 bērni. Vecākie bērni – 15 gadus vecais dēls Adrians šobrīd mācās jau 9. klasē, 12 gadus vecā Mārlija iet 6. klasē, septiņgadīgais Eduards ir uzsācis skolas gaitas un iet jau 1. klasē, bet 3 gadus vecais pastarītis Armands juniors gaida rindā uz dārziņu.
“2005. gadā aizbraucām, lai tikai paskatītos, kas notiek citur pasaulē. Tā kā Īrija bija populārs galamērķis tajā laikā, radās iespēja apciemot dažus draugus un tā tad nu arī aizbraucu “apostīt gaisu” uz mēnesi diviem, nekādu plānu aizķerties tur nebija. Nebija mērķa pat īsti strādāt, bet tā nu iegrozījās apstākļi, ka palikām. Sākumā uz pusgadu, pēc tam jau ilgāk, un beigās tie 13 gadi arī pagāja,” Armands atceras.
Džeriņu ģimene iekārtojās uz dzīvi Īrijā, iegādājās māju. Abiem ar sievu Solvitu bija stabils darbs nelielā ģimenes uzņēmumā, kur Armands laika gaitā bija kāpis pa karjeras kāpnēm un godam nopelnījis būt par vadītāju. Paralēli darbam Armands bija futbola treneris un trenēja bērnus vecuma grupā no 10 līdz 12 gadiem. Armanda trenētie bērni guva lieliskus panākumus. Kā Armands saka: “Viss bija lieliski! Bijām iedzīvojušies, mūsu mazajā miestiņā cilvēki mūs bija pieņēmuši, nu bijām kā savējie.”
Laiks ritēja. Īrijas skolas sistēma ir citādāka nekā Latvijā. “Viens no galvenajiem iemesliem – Adrianam bija jāsāk iet “lielajā” skolā un tad jau sāktos draudzeņu un draugu laiki, un “izraut” puiku pēc tam ārā nebūtu godīgi pret viņu, tāpēc nolēmām, ka vai nu tagad vai nekad. Durvis aiz mums neaizvērām, lai, ja nu gadījumā kas, būtu, kur atgriezties,” norāda Armands.
Lēmums tika pieņemts – Džeriņu ģimene atgriežas Latvijā! Visa iedzīve ar pārvadātāju firmu tika atvesta uz Latviju.
“Ģimeni ar lidmašīnu, kaķi un suni mašīnā un prom bijām,” atceras Armands.
“Kad atgriezāmies Latvijā, nolēmām sākumā dzīvot mazākā pilsētiņā – Priekulē un arī vēl joprojām esam stingri nolēmuši tur palikt”, uzsver Armands. Armands norāda divus galvenos iemeslus, kāpēc atgriezties izlēma tieši Priekulē – “Pirmkārt, mums bija, kur dzīvot, otrkārt, bērniem vieglāk integrēties mazākā skolā, jo kā nekā angļu valoda bērniem bija pirmā valoda tajā laikā. Esam tik ļoti pateicīgi par to, cik ļoti skolotāji, citi bērni, bērnudārzs un iedzīvotāji Priekulē mums nāca pretim, un palīdzēja, lai mums būtu vieglāk iedzīvoties. Mēs to nekad neaizmirsīsim!”
Tomēr, pēc kāda laika Armands ar ģimeni pārcēlās uz Liepāju. Iemesls bija tāds, ka Armands strādāja Liepājā un braukāšana sāka kļūt traucējoša, jo ceļā pavadītais laiks bija gana liels. Armands salīdzina dzīvi Liepājā un Priekulē: “Darbs neradīja nekādus sarežģījumus, vairāk dzīvošanas jautājums. Priekulē tas nebūt nebija tik izteikts. Liepājā gan mazliet grūtāk ar to un arī bērnudārza problēma vēl joprojām ir diezgan aktuāla.”
Nu jau pagājis krietns laiks, kopš Armands ar ģimeni atgriezies Latvijā, viņš uzsver, ka tieši remigrācijas koordinatora sniegtā informācija un atbalsts ir paši svarīgākie, jo pārorientēties jaunā situācijā ir ļoti grūti. Kā Armands atminas: “ Informācijas pieejamība sākuma brīdi ir kritiska, jo tik daudz kas mainās, ka grūti saprast un uztvert visu.”
Ja esat atgriezušies vai tikai plānojat atgriešanos Latvijā, Armands noteikti aicina sazināties ar remigrācijas koordinatoru: “Viennozīmīgi varu teikt, jā, bez tā būtu grūti, īpaši ģimenēm ar vairākiem bērniem, jo sākumā rodas mazliet “putras” galvā – kur, kas, kā, un, ja nav neviena, kas novirza pareizajā virzienā, tas sākuma brīdi padarītu ļoti stresainu un nepatīkamu. Domāju, ka daudzi no tā nobīstas un brauc atpakaļ, vai arī pēc tam stāsta citiem par savu pieredzi un tad rodas tie maldīgie uzskati.”
2018.gadā Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju izsludināja projektu konkursu remigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai vai attīstībai Kurzemē. Armands piedalījās atbalsta granta konkursā savas uzņēmējdarbības uzsākšanai un tika atbalstīts. Armands Liepājā radīja savu uzņēmumu “Armsol metāls”, kur piedāvā metālapstrādes un dažādu produktu izveidi. Kā Armands saka: “Jā saņēmu atbalstu! Arī bez tā būtu agrāk vai vēlāk uzsācis savu uzņēmējdarbību, tik tas būtu krietni grūtāk. Zināšanas bija, spēja bija, vēlme bija, vajadzēja tik to sākuma atspērienu. Tā nu jau kādu brīdi strādāju metālapstrādes jomā, “taisām” visādas lietiņas, labojam, ja kas kādam labojams. Ar lielajiem uzņēmumiem vēl nekonkurējam, uzsvars uz vārdu vēl. Varbūt ar to arī esam kādam interesanti, jo arī maziņos darbiņus veicam. Plāni ir lieli, bet par tiem labāk šobrīd vēl nē.”
Armands ir optimists un savu lielo sapņu īstenotājs. Viņš dara un nebaidās. Kā Armands smaidot saka: “Ko lai iesaka? Nenobīties, nemest “plinti” krūmos pie pirmajām grūtībām, jo visu var, ja grib, vajag tik gribēt, tad arī radīsies risinājumi! Dzīve būtu pārāk garlaicīga, ja viss būtu vienkārši.”
Informāciju sagatavoja
Kurzemes plānošanas reģiona remogrācijas koordinatore
Agnese Berģe
