Otrā pasaules kara beigas Eiropā un Latvijā
1945. gada 7. maijā ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera štābā netālu no Reimsas, Ziemeļfrancijā, tika parakstīta vienošanās par Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanos visās frontēs. Vienošanās paredzēja, ka Vācijas vispārējā kapitulācija stājas spēkā plkst. 23:01 pēc Viduseiropas (Berlīnes) jeb 01:01 pēc Maskavas laika. Tomēr Padomju Savienības vadītājs Josifs Staļins nebija apmierināts, ka padošanās akts ir parakstīts Rietumu sabiedroto, nevis padomju virspavēlniecības štābā. Tāpēc nākamās dienas vakarā plkst. 22:43 šo vienošanos vēlreiz ratificēja PSRS maršala Georgija Žukova štābā Karlshorstā, pie Berlīnes. Laika zonu atšķirība iezīmēja kara beigu datuma atšķirības Rietumeiropā (8. maijs) un PSRS (9. maijs).
Latvijā 1945. gada 7. maija agrā rītā PSRS Sarkanās armijas Ļeņingradas un 2. Baltijas frontes komandieris ģenerālis Leonīds Govorovs parakstīja ultimātu, ko nosūtīja vācu armiju grupas “Kurzeme” (Kurland) vadībai. Nākamajā rītā armiju grupas “Kurzeme” vadība atbildēja, ka pieņem kapitulāciju, jo zināja par Vācijas Bruņoto spēku kapitulācijas aktu Reimsā. Radiosarunu laikā abas puses vienojās no tās pašas dienas plkst. 14:00 ievērot pamieru. 8. maija pēcpusdienā Saldus rajona Ezeres ciema Ezermaļos armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Rauzers parakstīja kapitulācijas noteikumus. Tie noteica pamiera iestāšanos tās pašas dienas plkst. 14:00 un miera iestāšanos plkst. 24:00 pēc vietējā laika.
Otrā pasaules kara beigu piemiņa Padomju Savienībā un Krievijā
Padomju Savienībā pirmā Uzvaras parāde Sarkanajā laukumā Maskavā norisinājās 1945. gada 24. jūnijā, bet jau 1946. gada beigās J. Staļins pasludināja, ka 9. maijs vairs nebūs brīvdiena. Viņš bija norūpējies par bijušo frontinieku iespējamo ietekmi uz politisko varu, tāpēc svarīgāk bija izcelt 1. maiju – Starptautiskos darba svētkus – un 7. novembri – t. s. “Lielās Oktobra revolūcijas” vai boļševiku apvērsuma 1917. gadā Krievijā gadadienu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā un PSKP XX kongresa 1956. gadā, kas iezīmējās ar Staļina personības kulta un noziegumu nosodīšanu, jaunajam PSRS līderim Ņikitam Hruščovam t. s. “atkušņa” laikā arī nebija izdevīgi izcelt 9. maiju, jo tas saistījās ar Staļina valdīšanas laiku. Tikai 1965. gadā, kad atzīmēja t. s. “Lielā Tēvijas kara” uzvaras 20. gadadienu un par PSKP CK ģenerālsekretāru kļuva Leonīds Brežņevs, viņš kā kara dalībnieks šos svētkus padarīja par svarīgu Padomju valsts tradīciju. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Uzvaras svētki uz kādu laiku zaudēja savu nozīmi. Mūsdienu Krievijā šo svētku atzīmēšana īpaši tiek akcentēta prezidenta Vladimira Putina valdīšanas laikā no 2000. gada, ieviešot arī jaunas tradīcijas – t. s. “Georga lentīšu” nēsāšanu un “Nemirstīgo pulka” gājienu. Pēc Krievijas agresijas Ukrainā Uzvaras svētku parādi Maskavā, kur dominē Krievijas militārās varenības demonstrēšana un nekritiska attieksme pret Otrā pasaules kara vēsturi, vairs neapmeklē daudzu pasaules valstu līderi. Pēdējā laikā jaunas Otrā pasaules kara beigu piemiņas tradīcijas ir izveidojušās vairākās citās postpadomju valstīs (Baltkrievijā, Kazahstānā u. c.), kas atteikušās no t. s. “Georga lentīšu” lietošanas. Ukrainā, kur oficiāli tiek atzīmēts gan 8., gan 9. maijs, tā uzsverot ne tikai uzvaru pār nacismu, bet arī sērojot par Otrā pasaules kara upuriem, par piemiņas zīmi ir izvēlēta sarkana magone, kas Eiropā jau ir pazīstama kā Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņas simbols.
Otrā pasaules kara beigu piemiņa Eiropā un Latvijā
8. maijs ir svarīga diena daudzām Eiropas un pasaules valstīm, kas šajā datumā atzīmē Otrā pasaules kara beigu Eiropā gadadienu. Tomēr ar šā kara vēsturi saistās arī citi svarīgi datumi, kas ir vairāku Eiropas valstu atmiņu politikas neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, Francijā katru gadu tiek pieminēta 1944. gadā notikusī Otrās frontes atklāšana Normandijā 6. jūnijā un Parīzes atbrīvošana 25. augustā. Polijā 1. augustā plaši tiek atzīmēta Varšavas sacelšanās gadadiena (1944); par starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu ir kļuvis 28. janvāris – Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošana (1945). ASV īpaši svarīgs ir 2. septembris – Japānas sagrāve un Otrā pasaules kara beigas pasaulē (1945).
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada 3. oktobrī pieņēma likumu “Par svētku un atceres dienām”, nosakot 9. maiju par Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, bet Latvijas Republikas Saeima 1995. gada 6. aprīlī izdarīja grozījumus likumā “Par svētku un atceres dienām”, nosakot 8. maiju par Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Par ilggadīgu tradīciju šajā datumā ir kļuvusi svinīgā ziedu nolikšana pie Mūžīgās uguns Brāļu kapos Rīgā ar Latvijas Valsts prezidenta piedalīšanos. Pēdējos divos gados Latvijas Republikas ministru prezidenta un diplomātiskā korpusa pārstāvju klātbūtnē svinīgs piemiņas brīdis notiek arī Salaspils memoriālā. Pēc Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciatīvas vienot pretējā pusē karojošos karavīrus (2012) svinīgā ceremonijā 8. maijā Brāļu kapos Rīgā piedalās gan bijušie sarkanarmieši, gan leģionāri, bet Latvijas Republikas Saeimā tiek gatavots likums “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”.
Kopš 1997. gada Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs 9. maijā tiek atzīmēta Eiropas diena. Šis datums veltīts mieram un vienotībai un tiek uzskatīts par mūsdienu Eiropas Savienības pirmsākumu, sekojot tam, ka Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950. gada 9. maijā Parīzē teica runu, kurā ierosināja veidot jaunu Eiropas politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu par neiespējamu. Tieši tāpēc 1985. gadā Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksme Milānā izvēlējās 9. maiju par Eiropas dienu. Arī Latvijas Republikas Saeima 1996. gada 18. decembrī pieņēma grozījumus likumā “Par svētku un atceres dienām” un noteica 9. maiju par Eiropas dienu.
Vienlaikus lielai daļai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju joprojām tuva ir Padomju Savienībā un mūsdienu Krievijā populārā tradīcija Uzvaras svētkus atzīmēt 9. maijā, akcentējot PSRS Sarkanās armijas ieguldījumu nacistiskās Vācijas sakāvē, bet noklusējot pašas Padomju Savienības līdzdalību Otrā pasaules kara izraisīšanā, tās agresīvo politiku 1939.–1941. gadā, t. sk. iebrukumu Somijā, Polijā un Rumānijā, Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, pēckara Austrumeiropas sovjetizāciju un citus komunistiskā režīma noziegumus. Īpaši populāra 9. maija atzīmēšana ir t. s. Uzvaras laukumā Rīgā, Pārdaugavā, taču līdzīgi pasākumi notiek arī Daugavpilī, Rēzeknē un citur.
Latvijas oficiālo pozīciju, pieminot Otrā pasaules kara beigas, parāda Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2005. gada 12. janvāra paziņojums par 9. maiju: “Latvija kopā ar pārējo Eiropu jūsmo par nacistu Vācijas un tās fašistiskā režīma sakāvi 1945. gada maijā. Taču atšķirībā no Rietumeiropas nīstās nacistu Vācijas impērijas krišana nenoveda pie manas dzimtenes atbrīvošanas. Tā vietā trīs Baltijas valstis – Latvija, Igaunija un Lietuva – tika pakļautas citas ārzemju impērijas, Padomju Savienības, nežēlīgai okupācijai. [..] Latvijai Otrā pasaules kara beigu sākums atnāca daudzus gadu desmitus vēlāk, 1990. gada 4. maijā. Šis ir datums, kad manas zemes parlaments pieņēma deklarāciju par neatkarību no Padomju Savienības. [..] Šā gada 1. maijā Latvija svinēs pirmo gadskārtu kopš pievienošanās Eiropas Savienībai. Šis ir datums, kas patiesi iezīmē Otrā pasaules kara beigas manai dzimtenei. Tas iezīmē mākslīgi uzspiesto ietekmes sfēru galu. Tas iezīmē manas dzimtenes atgriešanos paplašinātajā Eiropas brīvo un demokrātisko valstu ģimenē.”
Noslēgums
1945. gada 8. maijs ir diena, kad līdz ar nacionālsociālistiskās Vācijas sakāvi Eiropā beidzās Otrais pasaules karš un iestājās miers. Tika sagrauts viens no nežēlīgākajiem totalitārajiem režīmiem 20. gadsimta Eiropā un izbeigts karš, kas prasīja vairāk nekā 50 miljonu karavīru un civiliedzīvotāju, t. sk. 6 miljonu holokaustā bojā gājušo cilvēku, dzīvības. Vācijas vispārējā kapitulācija 1945. gada 8. maijā izbeidza karadarbību arī PSRS armijas vēl neiekarotajā Latvijas teritorijā – Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja un nespēja atgūt savu valstisko neatkarību. Kara beigas nacistu okupētās Rietumeiropas iedzīvotājiem nozīmēja brīvības atgriešanos, taču Austrumeiropa nonāca komunistiskās totalitārās sistēmas varā. Drīz vien arī izrādījās, ka Otrā pasaules kara beigas bija sākums “Aukstajam karam” starp bijušajiem sabiedrotajiem – PSRS un Rietumvalstīm.
—————
Holgers Bekmanis, Jānis Keruss (sast.). (2006). 1945. gads: 8. maijs – Atbrīvošanas diena? 9. maijs – Uzvaras diena? Starptautiskā simpozija referātu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Nils Muižnieks, Vita Zelče (red.). (2011). Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne.
Raksts pārpublicēts no Latvijas Okupācijas muzeja mājas lapas:
