CIRKA MĀKSLINIECE SOLVITA SUDMALE PAR DZĪVI UN CIRKU INTERVIJĀ SALLIJAI BENFELDEI 14.06.2022
Pagājušajā gadā Solvita atgriezās Latvijā un teic, ka viņas uzvārds juridiski pagaidām vēl ir cits, bet drīz viņa atkal būs Sudmale – ar uzvārdu, kuŗš vienmēr ir bijis viņas un ar kuŗu viņu pazīst kā vienu no Jaunā cirka ievedējām jeb iedzīvinātājām Latvijā, kas tika nosaukts „Beztemata cirks”.
Gandrīz gadu pēc atgriešanās no Ungārijas Solvita dzīvoja Ventspilī, lai gan ir Liepājas iedzimtā, bet nupat pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Leišamalītē – Vaiņodē, nopirka tur mājiņu ar dārzu un priecājas, ka tagad varēs nodarboties ar dārza darbiem un tur būs laba dzīve arī viņas suņiem.
Kopā ar cirku viņa ir dzīvojusi un strādājusi vairākās valstīs.
Kā liepājniece izvēlējās Ventspili?
Kad atgriezos Latvijā, bija kovids, mana ģimenes dzīve Ungārijā bija pajukusi, un Ventspilī bija darbs un man pazīstami cilvēki, ar kuŗiem kopā biju strādājusi dažādos projektos.
Sacījāt, ka nākat no radošas ģimenes.
Mamma bija mediķe, bet opītis un omīte bija ļoti mūzikāli cilvēki, mammas brālis bija mūziķis, rakstīja mūziku, vadīja mūzikas skolu, kuŗā mums, bērniem, bija jāiet un jāspēlē klavieres. Bieži gājām uz teātri, sarunas bija par mūziku – tā bija tāda brīva un radoša noskaņa ģimenē, lai gan tēvs ar mums nedzīvoja kopā.
Ko darāt cirkā?
Šobrīd nenodarbojos ne ar ekscentriku, ne ar žonglēšanu. Esmu Latvijā ievedusi Jauno cirku un izveidoju pirmo cirka teātri – “Beztemata”, kas Liepājā strādā jau 21 gadu.
Kas ir Jaunais cirks?
Cirka māksla, kā zināms, ir ļoti sena – to izmantoja jau senie maiji un inki, ziedojot dieviem, viņi blakus ziedojumu altārim taisīja arī žonglēšanas trikus. Deviņpadsmitajā gadsimtā izveidojās mūsdienu cirks, bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos izveidoja Saules cirku jeb Jauno cirku, kur pats svarīgākais vairs nav numura nopietnība un sarežģītība, bet svarīgi ir, ka numuri savijas kopā lielā teātŗa izrādē. Vienlīdz svarīga ir mūzika, tērps, skaņa. Jaunais cirks nenodarbojas ar klasisko dzīvnieku dresēšanu, tajā nav eksotisko dzīvnieku, izrādēs piedalās vienīgi mājdzīvnieki. Arī Latvijā Jaunais cirks ienāca deviņdesmitajos, toreiz bija Centrs K-2, kas sāka pirmos sadarbības projektus ar Franciju. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas sāka ar to plaši nodarboties Liepājā. Protams, kovids ir postījis daudzas lietas, un arī mums darbs ir mazliet apstājies, strādājam ar maziem projektiem. Vajadzīgs arī pašvaldības atbalsts, jo visos laikos „tīrā māksla” viena pati neko daudz nevar.
Jūs protat žonglēt?
Jā, es mācījos cirka skolā Ukrainā, tad mācījos arī Zviedrijā un zināšanas un iemaņas papildināju valsts cirka skolā Francijā un jau pēc tam strādāju ārzemēs, nodarbojos ar žonglēšanu, ekscentriku. Ar Jauno cirku iepazinos ārvalstīs. Gadi prasa savu, vairs neesmu jauns meitēns, tagad veidoju, vadu cirka izrādes, runāju, darbojos kā aktrise. Piemēram, Ventspilī izveidoju Mazo komediantu skolu, kurā var iepazīties ar cirka žanra pamatiem, iepazīt cirka vēsturi, spēli ar lellēm, ar ko komedianti arī nodarbojas.
Kāpēc tāds nosaukums – „Beztemata cirks”?
Tas ir tāds mazliet jautrs stāsts. Mums pirmais nosaukums bija vienkārši “Circus”, kas tulkojumā no angļu valodas vienkārši nozīmē „cirks”. Sadarbojāmies ar cirku Anglijā “Table Top Circus” , kopā piedalījāmies festivālos, kopā uzstādījām Ginesa rekordu, mums bija kopīgas izrādes, braucām ciemos viens pie otra. Bija jāpiedalās festivālā, un “Table Top Circus” vadītājs Džonatans jautāja, kādu nosaukumu mums rakstīt? Atbildējām, ka “Circus”, bet Džonatans iebilda, ka tas taču neko nenozīmē – tikai cirks, un ielika nosaukumā to, kas parādās, sūtot e –pastus, ja ailītē “Temats” neko neieraksta: tur paliek “bez temata”. Tā mēs kļuvām par “Beztemata cirks” (smejas).
Kā nonācāt Ungārijā?
Cerēju izveidot ģimenes dzīvi, mans vīrs bija ungārs, šķita, ka mums ir kopīgas intereses, pat apprecējos un kļuvu par Bodogu, bet īstenība izrādījās pavisam cita. No manis tika slēpts, ka vīrs slimo ar šizofrēniju un tajā neko nevarēja labot vai mainīt, kopdzīve kļuva neiespējama. Ungārija ir skaista zeme, tur iepazinos arī ar cilvēkiem no cirka, biju domājusi nodarboties ar tūrismu, biju jau noskatījusi māju, kuŗu gribēju nopirkt. Kopdzīve ar vīru kļuva bīstama, viņš centās mani nogalināt un sapratu, ka jābrauc prom. Turklāt sākās kovida pandēmija, tūrisms apstājās, un sapratu, ka jāatgriežas Latvijā.
Biju dzīvojusi radošu dzīvi, labā ģimenē. Agrā jaunībā biju precējusies, bet tā bija tāda jaunības rīcība, kad uzreiz nesaproti, vai ģimene sanāks, vai ne. Pēc tam ilgus gadus mācījos, strādāju, tad veidoju jauno cirku Latvijā. Man patīk dzīvnieki, piederu pie tā dēvētajiem suņiniekiem, kuŗi piedalās izstādēs, kuŗiem sociālajos tīklos ir kopīgas lapas, kur sarakstīties, apmainīties ar informāciju. Tā iepazināmies ar vīru. Tā jau saka, ka īstie suņu vai kaķu cilvēki, satiekot otru tādu pašu jebkuŗā pasaules malā, ar viņu uzreiz sapratīsies, viņiem būs, par ko runāt.
Kad atgriezāties Latvijā, nebija nekādu iespēju apmesties dzimtajā Liepājā?
Aizbraucot uz Ungāriju, es zaudēju daudz no tā, kas man bija, jo to pārdevu. Pirms atgriezos, sazinājos ar Kurzemes reģiona remigrācijas koordinatori, jo Ungārija tobrīd bija slēgta kovida dēļ, man bija arī praktiski jautājumi, un biju izmisusi, jo nezināju, ko darīt, kur dzīvot. Koordinatore mani uzmundrināja, atbalstīja un man tas bija ļoti svarīgi. Viena no vietām, kas mani varēja pieņemt, bija Ventspils, un tur bija arī dzīvesvieta. Kopā ar māsu nopirkām vecu mājiņu pilsētas centrā, bet Ventspilī nepalikšu, jo man tomēr vajag laukus. Esmu dienvidkurzemniece, un ziemeļkurzemnieki un dienvidkurzemnieki atšķiras, un ar gadiem aizvien vairāk novērtē draugus, radus, kopības sajūtu, kas man ir dzimtajā pusē. Ziemeļkurzemē man tā visa nav. Jā, esmu dzimtenē, un tas ir ļoti svarīgi!
Par Vidzemes kultūras galvaspilsētu – Cēsīm nesapņojat?
Nē, mana sirds ir Dienvidkurzemē. Ar cirku gan reiz bijām Cēsīs, šķiet, pilsētas svētkos – jauka pilsēta. Žēl, ka šogad mūs nevajag – bijām aizsūtījuši pieteikumu sava cirka izrādei, bet mums ilgi neatbildēja, bet nupat piezvanīja, ka izrādi pilsētas svētkos Cēsīm nevajag, viņi varētu paaicināt no mūsējiem tikai monociklistu jeb vienriteņa velosipēdistu. Atteicāmies, jo mums ir izrāde, kuŗā vajadzīgi visi dalībnieki. Pašlaik notiek sarunas par piedalīšanos dažādos vasaras pasākumos Latvijā, un, ja mums nebūs viena dalībnieka, izrāde izjuks. Nevaram tā riskēt.
Protams, ne vienmēr visu var paredzēt un plānot. Man pamatā gan viss līdz šim ir noticis tā, kā esmu domājusi. Tikai ar dzīvi Ungārijā notika tā, kā nekad nebiju domājusi, lai gan arī tas patiesībā ir interesanti. Kopš bērnības sapņoju par to, ka tad, kad būšu kļuvusi vecāka, dzīvošu kaut kur dienvidos – Italijā, Spānijā. Jau sen biju domājusi par Italiju, par iespēju tur dzīvot un kaut ko darīt. Un tad iepazinos ar ungāru… Kad braucu uz Ventspili, no vienas puses, zināju, ka negribu dzīvot pilsētā, bet, no otras puses, nezināju, ka viss būs noticis tik strauji, ka nevarēšu pierast un pilsētā iedzīvoties. Man ir trīs suņi, franču mastifi, man viņi ir svarīgi, jo man vienmēr ir gribējies blakus arī kādu dzīvnieku. Ungārijā man bija arī ponijs, bet to es nevarēju atvest. Es gribu dzīvot laukos, man būtu vistas un arī ēzelis – tas ir mans brīnišķīgais sapnis! Man jebkuŗš dzīvnieciņš liekas tik jauks un fantastisks. Manai cirka kolēģei, kuŗa dzīvo Liepājā, privātmājā, bija pīle Timijs – īsts pēkšķis, tagad ir pundurcūciņa, suņi, kaķi, neesmu es vienīgā tāda! Ziniet, es Ventspilī izglābu kaiju, sameklēju biedrību “Drauga spārns”, maksāju naudiņu, lai varētu kaiju tur aizvest, un vietējie par mani smējās un teica, ka Ventspilī kaiju netrūkst, ko es ņemoties. Bet es tā nevaru: eju un redzu to nabaga kaijulēnu nokritušu uz ielas, visi iet apkārt un neliekas ne zinis. Nu, nav taču ko skatīties, jāpalīdz!
Vai tomēr nav žēl aiziet no Ventspils un atkal mesties iekšā jaunā dzīvē?
Nē, tā īsti šeit neiedzīvojos. Komediantu skola tapa sadarbībā ar Amatu māju, arī Tūrisma centrs vienmēr atbalstīja ar informāciju par cirka darbību, ir izdarīti labi darbi, iepazīti jauki cilvēki, cirks ir neatkarīgs. Var teikt, ka aizvadītais gads ir bijis labs, bet tas tomēr nebija uz palikšanu. Un tagad man ir māja ar īstu dārzu apkārt, varēšu ņemties ar dobēm, augļu kokiem un ogu krūmiem.
Saprotiet, nav pasaulē labu vai sliktu vietu, ir vietas, kuŗās mēs jūtamies labāk vai sliktāk. Vienmēr ir jāieklausās savā sirdī, tad arī atradīsi savu īsto vietu, kuŗā vari dot sev un cilvēkiem kaut ko no sevis.
Informācija pārpublicēta no “Brīva Latvija”: https://brivalatvija.lv/sakumlapa/ir-jaieklausas-sava-sirdi-lai-atrastu-savu-vietu
