“Tikko atgriezušies”: Raivis Bremšmits

Pandēmija visdrīzāk bija faktors, kas lika pieņemt lēmumu. Noteikti ir svarīgi arī citi priekšnoteikumi, kas Latvijā ir notikuši – alga, darbavietas, darba iespējas, kā vide veidojas kopumā, Latvijas sociālekonomiskās attīstības tendences arī reģionu attīstībā, lai varētu atgriezties. To mēs redzam arī kopējos migrācijas datos.

No vienas puses, mums ir izbraukšanas tendence, kas mazinās. No otras puses, atgriešanās tendence, kas šobrīd palielinās. Ja piecos iepriekšējos gados vidēji tie bija aptuveni 5000 remigranti, tad 2021. gadā mēs sasniedzām nepilnus 7000.

Tā, protams, ir pozitīva vēsts. Vai jūs uzskatāt, ka varam cerēt uz līdzīgu nākotnes tendenci, paturot prātā, ka mūs gaida diezgan smags rudens? Gan energokrīze, gan inflācija liecina par to, ka vidējais dzīves līmenis mazliet slīdēs uz leju.

Šis ir vissarežģītākais laiks, lai izteiktu prognozi. Skatoties no tendencēm, kā ir bijis līdz šim, var redzēt – izbraukušo skaits gadu laikā ir pakāpeniski samazinājies un atgriezušos skaits pakāpeniski pieaug. It īpaši, ja mēs skatāmies ne tikai Latvijas mērogā, bet arī reģionos, atsevišķās pilsētās. 2021. gads ir pirmais gads, kopš seniem laikiem, kad mums ir pilsētas ar pozitīvu migrācijas bilanci.

Kuras ir šīs pilsētas?

Tās ir vairākas lielās pilsētas. Piemēram, Liepāja, Rēzekne, Jēkabpils un arī Valmiera ir pilsētas, kurās ir neliela, bet ir pozitīva tendence. Skaitļi svārstās no dažiem, piemēram, 4 iedzīvotājiem līdz 20. Svarīgi, ka ir noticis pagrieziens. Pamatā tie ir remigrantu skaits, kas atgriezušies. Cilvēki redz, ka reģionos var sevi realizēt arvien vairāk.

Latvijas mērogā mums joprojām ir negatīva migrācija, -286. Salīdzinājumam, ja skatāmies iepriekšējos piecus gadus, tas bija -3000 vai -4000. Tad pagājušogad tas ir nepilni trīs simti. Tā ir ļoti būtiska atšķirība, kas ir jūtama arī reģionos un pilsētās.

Ko varam teikt par galvaspilsētu?

Protams, galvaspilsēta ir populārākais mērķis absolūtos skaitļos. Tā ir arī Latvijas lielākā pilsēta. Remigrantu īpatsvars nav lielākais, ja mēs skatāmies kopumā no imigrējušo skaita.

Galvaspilsēta ir pietiekoši interesanta arī citiem, kas Latviju izvēlas kā savu dzīvesvietu un darbavietu. Ja mēs skatāmies migrācijas bilanci, tad galvaspilsētā arī ir pozitīva +290. Mums, protams, ir dažas vietas, kur ir tas ir mīnusā. Bet, ja salīdzinām pēdējos 10 vai 20 gadus, tad tieši Pierīga ir bijusi tā vieta, kur ir bijis pieaugums. Noteikti, ka to var sajust, piemēram, bērnudārza rindās, kas varbūt nav tik tipiski reģionos.

Manuprāt, tas ir noticis arī uz Rīgas rēķina, jo ir ģimenes, kas izvēlas izbraukt no galvaspilsētas un sākt savu ģimenes dzīvi tuvajā Pierīgā, attiecīgi strādājot šeit, bet dzīvojot ārpus pilsētas. Līdz ar to, tās galvaspilsētas iedzīvotāju skaita tendences varbūt nav tik optimistiskas. Jūs minējāt, ka ir reģioni, kur šis skaits ir mīnusos. Kas ir tā daļa?

Protams, viss ļoti korelē ar sociālekonomisko fonu. Ir reģioni, kur ir zemākas algas, kur vēsturiski ir bijuši lielāki sociāli ekonomiski izaicinājumi. Lielākie, protams, ir bijuši Latgalē, Vidzemē, Zemgalē. Ja pēc tam ņemam uz augšu, mums nāk arī Kurzeme, Pierīga un pat Rīga. Tiesa, ka rīdzinieki izvēlas Pierīgu, bet arī reģionu iedzīvotāji bieži vien izvēlas Rīgu vai Pierīgu. Varbūt pat migrējot uz Rīgu un pēc tam uz Pierīgu. Ir arī tāda tendence.

No šī visa saprotam, ka nodarbinātība ir viens no pamatfaktoriem, gan cilvēkiem, kuri atgriežas, gan tiem, kas migrē tepat Latvijas iekšienē. Kā ir ar tendencēm? Cik atvērti darba devēji ir remigrantu uzņemšanai? Vai šī stigma, kas kādu laiku bija vērojama, ir mazinājusies? Kaut gan, man liekas, ka tas jau bija diezgan sen, ka nepieņem, vai ir kādi aizspriedumi.

Tas noteikti atkarīgs no tā, cik ilgi remigrants ir bijis ārvalstīs un vai vispār var redzēt, ka viņš ir remigrants? Iespējams, ka ir kāds speciālists, kurš nemaz nepamana, ka viņš varbūt ir ilgstoši bijis ārvalstīs vai pārcēlies tur uz dzīvi.

Kopumā remigrantus var iedalīt divās daļās. Vieni, kas, protams, meklē darbu un darba iespējas, kas strādā pie citiem, bet ir tādi, kas paši mēģina sevi nodarbināt. It īpaši, ja tās ir tādas profesijas, kur tu kā speciālists vai kā amatnieks, darot kaut kādu lietu esi sava darba saimnieks.

Es noteikti neredzu pretestību. Tas ir līdzīgi, kad darba devēji pieņem darbiniekus ar citu valodu vai citu kultūru. Arī šobrīd kopumā tendence ir, ka darba devēji meklē darba rokas. Līdz ar to, manuprāt, tas noskaņojums drīzāk ir: “Nāciet strādāt! Šeit ir darbs!”.

Jūs minējāt, ka jums ir dati par profesijām, kas šeit pieprasītas un jaunu uzņēmējdarbību, ko remigranti uzsāk. Vai jūs varat kaut ko ieskicēt arī šajā ziņā?

Profesijas ir ļoti dažādas. Celtnieki, IT speciālisti, amatnieki, skolotāji, kas ir atgriezušies, mediķi. Ir arī profesijas, kuru trūkst – grāmatveži, finansisti. Parādās arī apstrādes rūpniecības strādnieki, kuri strādājuši dažādās rūpnīcās, kuri arī meklē darbu šeit. Es teiktu, ka nav viena segmenta. Manuprāt, arī darba tirgus kopumā ir diezgan dažāds. Nav tā, ka ļoti izteikti dominētu viena nozare, piemēram, metālapstrāde vai kaut kas, uz ko visa valsts strādātu.

Cik uzņēmīgi ir remigranti? Cik daudzi no viņiem uzsāk jaunu uzņēmējdarbību?

Tāda īpatsvara procentos nav. No tā, ko mēs dzirdam no pieredzes stāstiem, ko apkopo un redz arī koordinatori, te drīzāk parādās tas, ko es pieminēju – vai šo reemigrantu vidū tā profesija ir tāda, kur var pats savam darbam būt saimnieks? Manis pieminētais amatniecības virziens. Tur arī uzreiz atšķiras algas līmenis. Pašiem strādājot, noteikti var vairāk nopelnīt nekā ejot pie kāda cita. Salīdzinoši viegli ir pašam būt par speciālistu, piedāvāt kādu pakalpojumu nozarē vai kaut kādas lietas, ko paši var izgatavot un pārdot. Protams, ir nozares, kur tas nav iespējams un ir jāiet pie kāda darba devēja un tur jārealizē savas darba iespējas.

Jūs jau pieminējāt koordinatorus. Jau vairāku gadu garumā darbojas šī programma. Kā valsts līmenī, tā tiek vērtēta? Kāda ir nākotnes perspektīva? Vai šie koordinatori saglabāsies kā piesaistes mehānisms un kas būtu jāuzlabo?

Noteikti, ka tā ir atvērta diskusija. Mēs arī sekojam līdzi rezultātiem. Kopumā koordinatori ir apkalpojuši gandrīz 14000 klientus. Ar viņu palīdzību ir atgriezušies nedaudz vairāk nekā 3000 remigrantu. Mēs redzam, ka klientu skaits ir pietiekoši liels, ņemot vērā, ka faktiski ir koordinators cilvēks katrā reģionā, kas viņus apkalpo. Šobrīd pēc datiem izskatās, ka pakalpojums ir pietiekami pieprasīts.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir kopējie atbalsta instrumenti, kas aiziet uz reģioniem. Koordinators var koordinēt un sniegt atbalstu, bet ir svarīgi, kādas tieši ir tās atbalsta iespējas, ko realizē tieši pašvaldības. Līdz ar to, ir ļoti liela nozīme tieši pašvaldībām, kuras realizē dažādus attīstības projektus, kuras iedod tos priekšnoteikumus, ko var runāt ar remigrantiem. Protams, tās ir darba iespējas. Tiek pieminēta arī pakalpojumu pieejamība, izglītība, it īpaši bērnudārzi.

Vecāki jau skaita, varbūt zaudējot kaut kādu darba algas daļu, kas ir ārzemēs, šeit iegūst uz kaut kādām valsts apmaksātām lietām, bērnudārzu, piemēram. Tad finansiālais zaudējums vairs nav tik liels.

Kāpēc atgriežas? Grib, lai bērni aug Latvijā. Tas ir tā vērts. Tāpēc, atgriežoties pie koordinatora jautājuma, svarīgi, ka ir lietas no šī pašvaldību atbalsta, ko mēs viņiem saliekam kabatās, ko pašvaldības investē, attīsta.

Tas jau savukārt ir kopējās reģionālās politikas vai investīciju jautājums, jo tur ir ietverts, gan šis bērnudārza, gan uzņēmējdarbības atbalsts, kur ir izvirzīti pietiekoši ambiciozi mērķi – nākošajos 7 gados radīt nepilnas 3000 jaunas darbavietas, attīstot uzņēmējdarbības infrastruktūru, piemēram, industriālos parkus. Tai pašā laikā ir investīcijas gan ceļos, gan skolās, gan dažādu veidu pakalpojumos.

Pašvaldību loma ir ārkārtīgi būtiska. Runājot ar cilvēkiem šajā raidījuma jau vairāku sezonu garumā, esmu sapratusi, ka Latvijā ir pilsētas, pašvaldības, kuras ir sapratušas, ka šobrīd notiek aktīva cīņa par iedzīvotājiem. Šo remigrantu uzrunāšana, spēja piedāvāt to, ko viņi vēlas, ir arī panākumu atslēga. Vai jūs arī varat izcelt kādas pašvaldības, pilsētas, kuras ir īpaši veiksmīgas?

Te varbūt varētu izcelt Valmieru, bet tagad lai pārējie neapvainojās, jo daudzi jau dara…

Valmieru arī es raidījuma kontekstā esmu dzirdējusi.

Tad apstiprinās šī tēze. Kāpēc Valmiera? Manuprāt, ir svarīgi, ka pašvaldībai ir sava iniciatīva iet nedaudz tālāk nekā pārējiem. Šajā gadījumā Valmiera gāja tālāk mājokļu jautājumu risināšanā – paši sāka būvēt ēkas, dzīvokļus īrei, kas bija pieprasīti. Tur ir vairāki remigranti, kas tos ir izvēlējušies.

Kopumā interesē trīs galvenās lietas – darbs, lielā mērā šī pašvaldības pakalpojumu izglītība, jo atgriežas ģimenes ar bērniem, un trešais ir mājoklis, dzīvesvieta. Cik tas ir pieejams? Kādā kvalitātē? Tur varbūt Valmiera gāja nedaudz tālāk nekā kā pārējie, attīstot dzīvojamo fondu.

Šeit, protams, valdība seko līdzi. Ir bijis arī jūlija lēmums par dzīvojamā fonda stiprināšanu, attīstību ar lielāku valsts līdzdalību, ar investīcijām un speciālas kapitālsabiedrības izveidi. Tajā notiks lielāks darbs, lai stiprinātu šo komponenti, kas noteikti būs priekšnoteikums remigrācijai.

Ir diezgan liels reemigrantu skaits Latgalē. Lai gan priekšnoteikumi, vismaz uz papīra, ir zemāki un sliktāki, taču pašvaldības cenšas, arī pats reģions cenšas. Arī manis nosauktajās pilsētās vairākas bija Latgalē, kur tieši ir šī pozitīvā bilance arī migrācijai kopumā. Līdz ar to es teiktu, ka reģions kā tāds, protams, sadarbībā ar savām pilsētām, ir spējis uzrunāt pietiekoši veiksmīgi.

Vai tur varētu būt arī kāds nacionālais lokālpatriotisma faktors un fakts, ka no turienes daudzi aizbrauc?

Tas arī spēlē lomu. Protams, Latgales reģions mums ir nākošais lielākais pēc Rīgas un Pierīgas. Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta. Procentuāli, skatoties no remigrantu īpatsvariem un migrācijas, arī tendence tur ir pietiekoši augsta. Tendence ir augstāka nekā tajos reģionos, kur varbūt algas ir lielākas. Tā kā tas ir bijis veiksmīgi. Lokālpatriotisms noteikti daudzos reģionos ir kā faktors.

Mums ir bijuši tādi gadījumi, kad salīdzina lietas starp diviem reģioniem. Katrs savu dzimto vietu salīdzina – primāri skolas dzīvi, darbu. Tad koordinatori apmainās ar informāciju. Man liekas, viens no pirmajiem gadījumiem bija tieši Kurzemē un Latgalē. Bija ģimene, kas salīdzināja pašvaldības, lika “+” un “-”…

Kurš vinnēja?

Draudzība uzvarēja (smejas). Latvija uzvarēja. To nevajadzētu uztvert kā konkurenci, bet tas atspoguļo to lokālpatriotismu.

Man šajā sezonā bija kāda interesanta saruna ar psiholoģijas maģistri, par sava pētījuma rezultātiem. Maģistra darba tēma bija par emocionālo fonu, kas ir cilvēkiem, kas atgriežas. Tajā tika secināts, ka lielākā daļa piedzīvo atgriešanās šoku. Aizbraucot ir kultūršoks, bet ir arī atgriešanās šoks. Diemžēl, par to mēs retāk runājam. Ir cilvēku daļa, kas nespēj iedzīvoties dzimtenē un atgriežas mītnes zemē, iespējams, pat ar vēl lielāku vilšanās sajūtu. Vai jums ir kādi dati par cilvēkiem, kas atgriezušies dzimtenē pēc kāda laika vēlreiz emigrē? Vai jums neliekas, ka arī par šo emocionālo atbalsta mehānismu valsts līmenī būtu jādomā?

Noteikti, ka tādi cilvēki ir. Varbūt nav tādas precīzas uzskaites, bet kopumā jāsaka, ka noteikti to cilvēku nav tik daudz. Pretējā gadījumā nebūtu to skaitļu, par kuriem es pirms tam runāju. Pretējā gadījumā mums joprojām būtu jābūt šai negatīvajai tendencei.

Mēs saņemam šādas ziņas, kad mēs ar koordinatoriem pārrunājām gadījumus un prasām, par to, kas ir mainījies. kad prasām. Noteikti, ka ir tādi, kas ir atbraukuši un nav iedzīvojušies dažādu kultūras faktoru dēļ. Ir jauktās ģimenes. Varbūt tas ir tāds interesants izaicinājums vietējiem. Bet citi nespēj iedzīvoties. Tikpat liels lēmums ir augstskolas izvēle vai laulība.

Es pats arī esmu ārvalstīs strādājis kā students. Daudzi ir strādājuši, pamēģinājuši, bet pēc tam varbūt vēl un vēl. Beigās, kā mēs runājām – attopas, pēc 10 gadiem, ar ģimeni. Līdz ar to, tie gadījumi ir dažādi.

Ļoti svarīgi, protams, kā bērni jūtas, kā viņus uzņem, kā viņi paši iedzīvojas šajā vidē. Šeit tas ir diezgan izteikti no vecākiem, ka viņi meklē skolas un interesējās, kur ir pieredze ar remigrantiem.

Kā ir ar skolām? Pieļauju, ka Ukrainas kara un bēgļu kontekstā izglītības sistēma saskaras ar tādu diezgan lielu īpatsvaru, ka ir jāmēģina pielāgoties situācijai. Iespējams, tas paver plašāku redzesloku, kā strādāt ar šiem bērniem.

Mēs citreiz domājam, ka mūsu izglītības sistēma ir tāda stagnējusi. Godīgi sakot, varu teiktu, ka tā ir pietiekoši atvērta un pat brīžam elastīga. Man liekas, ka Ukrainas bēgļu pieplūdums, kas tagad notiek…

Arī maniem bērniem klasē ir ukraiņu bērni. Viņi mācās, pārējie viņus pieņem un atbalsta. Pielāgojas skolotāji un bērni. Tieši tāpat notiek arī ar reemigrantu bērniem, kas atgriežas.

Neviens neplānoja, ka būs COVID-19. Visi atrada veidu, kā strādāt, kā sadzīvot, kā mācīties. Manuprāt, mēs sevi pietiekoši nenovērtējam. Mēs protam pielāgoties, mācīties. Man liekas, tā ir ļoti svarīga sabiedrības prasme – pielāgoties apstākļiem, atrast tās iespējas.

Pēdējo četru gadu laikā mēs esam metuši tik lielus kūleņus visās sistēmās, ka ir jāpriecājas, ka viss joprojām notiek un jācer, ka būsim guvuši arī vērtīgu pieredzi. Par tendencēm ir grūti runāt un kaut ko prognozēt. Kādi jums, šķiet, būs tie galvenie izaicinājumi un uzdevumi tuvākajā piecgadē, lai saglabātu šo pozitīvo tendenci? Kur valsts atbalsts būtu vairāk nepieciešams?

Svarīgi noturēt šo kursu par ekonomikas izaugsmi un darba iespējām, kas, protams, tūlīt saskarsies ar energoizaicinājumiem iedzīvotāju maciņos, maksājot par siltumu. Tieši tāpat arī darba devējiem, ar visiem energoresursiem, arī ar piegādes ķēdēm, kas bija saistītas ar resursiem Krievijā, Ukrainā.

Daudzi ir pārkārtojušies. Šobrīd mēs dzīvojam tādā laikā, kad ir jāspēj pielāgoties un atrast citus veidus, strādāt ar citiem piegādātājiem. Īstermiņā tas ir tas, kas notur šo ekonomisko izaugsmi un to, ka šeit turpinās attīstības kurs vairāku gadu griezumā, ar nelieliem kritumiem, ko var nākties piedzīvot īstermiņā. Tas ir neizbēgami augsto energoresursu cenu dēļ. Bet tomēr, lai tiek noturēts šis kurss.

Veidojas jaunas, labi apmaksātas, darbavietas. Šeit, gan darba devēji izvēlās atvērt jaunās darbavietas, gan darba ņēmēju saredz šo kā savu jauno dzīvesvietu. Tas noteikti būtu tas priekšnoteikums arī reģionos. Svarīga ir ekonomika kopumā.

Tas pats attālinātais darbs, kas tagad, pēdējos divos gados ir ienācis. Piecus gadus atpakaļ mēs runātu par to kā eksotiku, tagad tā ir norma. Daži uzņēmumi eksperimentālā kārtā daļai darbinieku ir piedāvājuši iespēju pastrādāt attālināti. Es domāju, ka tagad, ar šīm energocenām, tā arī kļūs par normu tāpēc, ka tas ir lētāk nekā uzturēt ofisu.

Mums arī ir svarīgi, kā darba devēji, darba ņēmēji pielāgojas šiem jaunajiem izaicinājumiem. Tās vienlaikus ir arī iespējas. To mēs redzam arī IKT sektora izaugsmē, kas mums ir visstraujāk augošais sektors, kas noteikti ir izmantojis šīs te iespējas. Tajā virzienā arī mums ir jāskatās. Man liekas, ka mums ir ļoti lieli priekšnoteikumi Latvijā. Ja mēs skatāmies no atjaunojamiem resursiem, piemēram, koksnes resursu, mēs esam šo pamatnozari, pārtikas nozari, koksni, valsts, kur varam izmantot šīs iespējas nākotnē. Tās iespējas ir jāizmanto. Manuprāt, tas ir tas lielākais – atrast un spēt izmantot.

Lielais emigrācijas vilnis bijis saistīts ar krīzi 2009. gadā. Attiecīgi tad projām brauca cilvēki, kuri, iespējams, šobrīd atgriežas un ir vairāk pensijas vecumā. Kā ir ar mūsu veselības aprūpes sistēmu? Kā ir ar nodokļu jautājumiem? Vai cilvēki izvēlas šeit pavadīt savas vecumdienas? Vai valstij tas ir izdevīgi?

Šeit noteikti ir jautājums par to, cik daudz viņi grib no valsts izdevīguma. Respektīvi, cik daudz viņi ir gatavi patērēt valsts apmaksātos pakalpojumus un cik daudz ir iemaksājuši sociālajā sistēmā valsts apmaksāto pakalpojumu izmantošanai, cik daudz pensiju viņi tērē šeit.

Ir tendence, ka atgriežasne tikai no Eiropas, bet arī no ASV. Te jāņem vērā tas, ka ne tikai 2009. gada emigrācija, kas turpinājās arī pārus gadus pēc tam, bija vairāk vērsta uz Eiropu. Lielbritānija, Īrija bija tie populārākie galamērķi. To skaitā bija arī Norvēģija. Jāņem vērā, ka mēs tomēr dzīvojam globālā un atvērtā laikmetā. Kāpēc es to pieminu?

Nesen ir bijuši gadījumi ar tiem, kas atgriežas no Ķīnas. Kas arī šajā 10 vai 15 gadus ilgajā periodā ir izmēģinājuši savu veiksmi un emigrējuši, piemēram, uz Honkongu un uz augošajām Ķīnas pilsētām.

2009. gads – jā, krīze, daudzi aizbrauca. Bet 2004. gadā Eiropā atvērās robežas. Mēs tomēr dzīvojam globālā pasaulē ar pietiekoši labu mobilitāti. Līdz ar to es teiktu, ka Latvijas iedzīvotāji, noteiktā savā dzīves posmā var izmēģināt veiksmi jebkur uz globusa.

Ja salīdzina dažus gadus atpakaļ, tad diezgan daudzi interesējās, kā sakārtot savas nodokļu attiecības ar Valsts ieņēmumu dienestu, visu korekti, pareizi, lai varētu strādāt šeit, Latvijā, maksātu sociālo apdrošināšanu, lai saņemtu šeit pakalpojumus, kas pienākas.

Tā tīri procentuāli mēs nevaram pateikt, cik remigrantu ir pensijas vecumā?

To es nevarētu tagad pateikt, bet nenoliedzami, protams, ir pensijas vecuma cilvēki, kas atgriežasDaudzi ir strādājuši ar mērķi sasniegt pensijas vecumu un pēc tam atgriezties. Šie iedzīvotāji atgriežas, patērē produktus, pakalpojumus šeit, iespējams, pat iegādājas īpašumus. Līdz ar to, apgrozās. Tas, kas ir svarīgi, ka katrs patērētājs augstāku algu nozīmē, ka šajā reģionā preču un pakalpojumu tirgotājiem ir lielākas iespējas. Tas ir svarīgi no reģionālās attīstības viedokļa.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījumu “Tikko atgriezušies” saturu atbild Radio SWH.