Zīmīgi, ka jau pirms mūsu sarunas ieskanējās radio ēteram netipiska mūzika, un es ceru, ka tas radīja jautājumus arī klausītājiem, kādēļ tā skan un varbūt arī interesi un intrigu. Mēs iesākām ar klasisko mūziku, un tā bija jūsu izvēle. Kādēļ tā?
Tādēļ, ka mans vīrs ļoti mīlēja klasisko mūziku. Vispār viņam visas mākslas bija ļoti tuvas. Mūsu mājās visās istabās radio bija uzgriezti uz klasiskās mūzikas viļņa. Tur mums tie skanēja diendienā. Viņš zināja, kas tas par komponistu un kas par dziesmu, bet man tā bija tikai jauka mūzika sirdij.
Man bija 53 gadi un angļu valodā es nezināju, nevienu vārdu, par “thank you” (paldies) un “please” (lūdzi) bija man sveši vārdi. Braucu izpalīdzēt slimai latviešu kundzītei, kura bija uz gultas pēc gūžas lūzuma. Braucu uz vienu gadu, tikai palīdzēt. Gada laikā satiku burvīgu, vienreizēju cilvēku, ar kuru kopā pavadījām 25 gadus.
Kā jūs atrada šī iespēja doties? Vai tas bija saistībā ar jūsu profesiju, vai jūs kaut kā uzrunāja?
Sākums visam tam bija 1990. gads, kad Lielvārdē ciemojās Klīvlendas latviešu teātra trupa. Viņiem bija nepieciešamas naktsmājas un viens pāris divas nedēļas palika pie manis. No tā brīža mūsu draudzība turpinājās. Tie bija Astrīda un Laimonis Jansoni. Pēc tam Astrīda mani uzrunāja. Līdz 1994. gadam mums bija tuvas attiecības – sarakstījāmies, un viņi brauca pie manis. Tad viņa bija tā, kas piedāvāja saviem draugiem, ka es varētu braukt palīdzēt. Tā ar viņas ieteikumu es arī aizbraucu.
Vai tajā brīdī kāds šeit, Latvijā, nemēģināja atrunāt – “Kā tad tu tur viena pati?”?
Domāju, ka nē, jo bija pieraduši, ka es esmu ļoti patstāvīga (iesmejas)– kā es esmu izlēmusi, tā arī daru.
Darbs ir saistīts ar jūsu iekšējo pieredzi?
Jā, ar manu profesiju. Pēc izglītības esmu feldšere. Tā es gadu un trīs mēnešus biju kopā ar Mantinieku kundzi, līdz viņas aiziešanai mūžībā. Tad, kad es atgriezos mājās, 1995. gada maijā, tad vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka vēlreiz došos uz Ameriku, ar tādu domu, ka es pierunāšu savu nākamo vīru, pēc īsa brīža, ar mani kopā atgriezties Latvijā. Diemžēl tas mums neizdevās.
Jums bija tāda doma?
Jā. Es braucu ar tādu domu, ka es viņu pierunāšu, bet ne vienmēr izdodas pierunāt (iesmejas).
Jūs jau ieminējāties par to, cik salīdzinoši ātri, kopš jūs aizbraucāt uz Ameriku, sākās jūsu romantiskais mīlestības stāsts. Kāda bija tā pirmā iepazīšanās un saziņa, zinot, ka pastāv valodas barjera?
Vispirms jāsaka, ka mums nebija valodas barjera. Mans vīrs, Dailonis ir dzimis rīdzinieks. Viņš latviski runāja labāk nekā es. Man vēl bija krievu valodas piesārņojums. Tad viņš mani laboja un teica: “Nē, nē, tā gan nesaki”.
Kā jūs iepazināties?
Iepazināmies ļoti interesanti, ar tādu humora pieskaņu. Mēs bijām kopā… Kaut gan, pēc viņa vārdiem, mēs it kā bijām jau tikušies latviešu draudzes namā, koncerta laikā, bet es neatceros to tikšanās brīdi. Tad mēs kopā bijām vienās viesībās pie latviešiem. Mēs ar mammīti sēdējām lapenē un runājāmies, un nāk viens kungs ar divām vīna glāzēm un uzrunā mani angliski. Es atvainojos, tik daudz jau es biju iemācījusies un saku, ka angliski nerunāju, bet viņš vēl turpina runāt. Tad es lūdzu mammītei: “Lūdzu, palīdziet man. Es taču netieku galā”. Tad viņš sāka smiet un runāt ar mani latviski. Tā mums tas vakars beidzās ar to, ka mēs ēdām pēdējo kūkas gabaliņu no viena šķīvja. Tā sākās. Es aizbraucu februārī un mēs iepazināmies augustā.
Saprotot, ka ir šī latviešu izcelsme, ir latviešu valoda, un jums bija pat mērķis viņu pierunāt, kādēļ tomēr neizdevās pierunāt viņu atgriezties Latvijā?
Viņš teica, ka tas viss ir nācis par vēlu. Ja neatkarība būtu atgūta 20 gadus agrāk, tad jā. Viņš teica, ka viņa dzīve Amerikā jau ir nostabilizējusies – viņš jau bija pensijā. Visu pamest un braukt… Man žēl, ka man neizdevās viņu pierunāt, jo es tagad tā izbaudu dzīvi Latvijā un laukos, un es domāju, viņš arī būtu bijis laimīgs būt šeit.
Kur jūs dzīvojāt, Ameriks Savienotajās Valstīs? Kā atceraties sākumu, iedzīvošanās periodu, kas parasti nav pārāk vienkārši?
Es domāju, ka man tas bija vienkārši, bet ne viegls, jo es biju ar mammīti, viņas personīgajā mājā, divatā. Visa mājas dzīve bija manās rokās. Vedekliņa vienreiz nedēļa atveda mums pārtiku, un tā mēs dzīvojām. Dažreiz atbrauca paciemoties viņas bērni, bet tas bija tāds īss brīdis. Sākumā man nemaz nebija brīvdienas, jo nebija, kas mani aizvieto. Kad mēs ar Dailoni iepazināmies, tad jau es regulāri dabūju katru sestdienu vai svētdienu brīvu un mēs varējām baudīt Klīvlendas mākslu.
Jā, par Amerikas latviešiem. Tā arī ir īpaša latviešu diasporas daļa. Manuprāt, tieši tur latviskums un latvietība ir ārkārtīgi saudzēta, attīstīta – ir gan vasaras nometnes, gan skolas. Paaudžu paaudzēs ir uzturēta latviešu valoda. Vai jums, iepazīstot latviešus Amerikā, tas bija pārsteigums?
Varbūt jā un varbūt arī nē. Es it kā aizbraucu jau pie pazīstamiem cilvēkiem. No 1990. gada līdz 1994. gadam, vairāki bija ciemojušies šeit, Latvijā. Es viņus biju uzņēmusi, jo Astrīda viņiem organizēja braucienu uz Latviju, un es viņus šeit sagaidīju un izvietoju pa mājām. Tā kā es braucu jau pie pazīstamiem cilvēkiem. Es teikšu, ka latviešu sabiedrība, vismaz Klīvlendā, citur es neiepazinos, ir savā starpā ļoti saliedēta, bet tā no ārpuses…
Iekšā neienākt (iesmejas), ja?
Tas ir jāprot. Bija meitenes, kas pēc manis brauca kopt vēl pāris kundzītes, kurām bija kādas dāvanas un kuras bija jaunākas, kuras piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Tiem bija vieglāk. Man tam it kā nebija laika. Dailonis ļoti daudz darīja latvietībai. Kā viņš teica: “Latvietība gan ir dārgs prieks, bet, kas jākopj, tas jākopj”. Neko darīt (iesmejas). Tur, kur viņš piedalījās, tur, protams, es biju līdz, bet tā no malas. Protams, tā ir mana vaina. Manuprāt, vajadzēja būt aktīvākai, bet problēma bija tā, ka es pati nebraucu. Sabiedriskais transports Klīvlendā nebija tas labākais. Ja man vajadzēja kaut kur nokļūt, tad Dailonis mani veda uz turieni. Ņemot vērā viņa gadus, man bieži vien bija neērti viņu apgrūtināt. Es teicu: “Ai, nekas. Iztiksim”.
Vai jūs šajā laikā apciemojāt Latviju?
Pirmos astoņus gadus, tā precīzi nepateikšu, es braucu katru gadu. Tad sākās problēmas ar veselību, gan pašai, gan arī mammītei, šeit. Mammītei mani braucieni bija ļoti smagi. Viņa mani gaidīja no iepriekšējā brauciena līdz nākošajam, gatavojās tam. Tad, kad es atbraucu uz mēnesi, viņa jau no pirmās dienas gatavojās tam šķiršanās brīdim un tas nebija viegli.
Jā, arī par skumjām lietām ir jārunā, jo lielā mērā tieši aiziešana no dzīves bija iemesls un pamudinājums tam, lai jūs pieņemtu lēmumu tā pavisam nobāzēties šeit. Vai tā ir taisnība?
Mums abiem bija skaidrs. Tāpēc, ka man neizdevās viņu pierunāt, viņš zināja, ka, ja viņš aizies pirmais – tāda iespēja pastāvēja, jo gadu starpība mums bija pietiekami liela – nākamais solis, es atgriežos mājās. Tas mums abiem bija zināms no pirmās dienas.
Nu lūk! Sajūta un brīža atcerēšanos, kad jūs sapratāt, ka jāatgriežas mājās pēc 28 gadiem, kas nodzīvoti Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādas tajā brīdī bija emocijas?
Tas sākās kā viens nepārtraukts skrējiens, kārtojot visas lietas, visu dokumentāciju, šķiroties no dzīvokļa, saliekot visas manas mantas. Man bija lielas kolekcijas, un man bija jāatrod kāda kompānija, kas to visu savāc un atved šeit. Vēl līdz šodienai es neesmu visas tās mantas izpakojusi, jo tas nav tik vienkārši izdarāms. Katrā ziņā es ar dēliem katru dienu runāju “Skype”. “Skype” ir bezgala jauka lieta, ar ko var sazināties. Dēli teica: “Ņem līdzi visu to, kas tev tuvs, kas atgādina tos gadus, ko nodzīvoji tur”. Tā es arī esmu atbraukusi ar savām, jeb mūsu mantiņām. Tagad esmu šeit.
Par atgriezšanās procesu, kad jūs atbraucāt uz Latviju? Kas bija pats sarežģītākais?
Pats sarežģītākais bija, vēl esot Amerikā, tikt galā ar šejienes muitu. Tajā galā, pie manis atnāca jauks, jauns cilvēks, nofotografēja, kas man ir, un, kā man nav, nokārtoja papīrus. Piezvanīja un pateica datumu, kad būs cilvēki, kas man nāks un visu sapakos. Ieradās pieci jaunekļi, un piecās dienās viss bija savākts, salikts kastēs. Bija tā, ja es nepaspēju kaut ko nolikt malā, ko es negribu ņem līdzi…
Tad bija jau iepakots (iesmejas).
Tas bija iepakots un atvests uz šejieni, un bija jādomā, ko darīt. Ar viņiem sadarbojās firma, kas ir šeit, kur saņēma konteineru, kura kārtoja muitas lietas. Ar viņiem bija tik gara sarakste un man bija jāatbild uz tik daudziem jautājumiem. Nezinu, vai tas bija to vērts, vai tas bija vajadzīgs. Varbūt es sākšu ar to, ka gribu teikt, tie, kuri ir spējīgi un kuriem Amerikā nav ko darīt, brauciet mājās, jo nekur nav tik labi kā Latvijā. Ja vēl spējat kustēties, tad vislabāk ir laukos. Ja nu kādam vajadzīga medicīniskā palīdzība, tad jāsagādā savs transports, bet citādāk laukos ir bezgala jauki. Nav nekā jaukāka par agriem rītiem ar rasu un burvīgiem saulrietiem. Ja kārto naudas lietas, tad visvairāk mani šokēja tas, ka man Latvijā bija jāpierāda, no kurienes nāk mana nauda. Amerikā neviens nav prasījis, no kurienes man tā naudiņa un kur es viņu lieku.
Birokrātiskās lietas, protams, sarežģī arī šo…
Jā, bet arī tas nav tik briesmīgi. Vienkārši iepriekš jāsagatavo dokumenti, ka tā ir mana nauda, tādā veidā iegūta un tad ir viss kārtībā. Bet es jau atbraucu šeit un man tā papīra nebija, tad bija drusku jāpadomā.
Manuprāt, svarīgi tas, ka jums bija vieta, kur atgriezties. Jūs braucāt pie dēliem.
Jā un es domāju, ka latviešu pensionāri Amerikā droši vien var arī atļauties… Nevajadzētu dzīvot vieniem, bet, ar kādu kopā, atļauties vai iegādāties kādu īpašumu, jo tas ir tā vērts.
Pastāstiet par vietu, kurā šobrīd dzīvojat. Jūs arī šodien esat mērojusi ceļu no Talsiem.
Pat aiz Talsiem. Dēls mani atveda. Es esmu atkarīga no dēla. Man nepatīk iet ārā no mājām, tāpēc, es arī tik ilgi cīnījos, lai nebūtu jābrauc pie jums (iesmejas). Es vislabāk jūtos mājās, un dēls ir tas, kas saved… Man ir sarakstiņš, kas man virtuvē ir vajadzīgs, un tad viņš man to atved no veikala. Ja man vajag pie ārsta vai pie friziera, vai, kā šodien, uz Rīgu tad viņš mani atved. Kā paiet mana diena? Man ir mazs sunīts. Viņa ir bezšķirnes. Nav skaidrs, kas viņai ir gēnos, bet viņa ir bezgala mīļa, bet ar savu raksturu, tāpat kā saimniece. Kad viņa izdomā, ka grib aiziet apciemot kaimiņu, tad viņa arī aiziet. Kad es saucu: “Nāc mājās”, viņa arī atnāk. Tā man arī paiet laiks. Protams, ir arī vasaras darbi – visas ogas un viss jāsavāc, jāsaliek saldētavā. Tā ir pielikta pilna ar dillītēm un odziņām. Viss, kas kā jau laukos.
Jums ir iespēja novērtēt Latviju ar 30 gadu laika nogriežņa atšķirību. Vai jums ir redzams progress mūsu valstī? Vai varbūt tas nav tik ļoti redzams.
Ir redzams. Progress ir liels. Manuprāt, sevišķi provincē. Rīga diemžēl… Rīga nekad nebūs gatava. Nekā tur nevar darīt, joprojām top, bet grūti top.
Bet lauki ir sakārtojušies?
Sakārtojušies un cilvēki strādā, un zeme tiek apkopta. Es domāju, ka jā. Mazpilsētiņas ir sakoptas. Ir vietas, kuras varbūt vajadzētu vairāk piekopt, bet ne visu var atļauties, bet ir labi.
Vai šo gadu laikā, jums, esot latviskā vidē, izdevās apgūt angļu valodu? Vai tagad angļu pasaulē jūtaties daudz drošāk?
Es domāju, ka man ar angļu pasauli vairs grūtību nav. Es brīvi lasu angliski. Es visu klausos angliski. Grūtākais… Rakstīt ē-pastu es varu, it īpaši ar “Google” palīdzību. “Google” ir viena burvīga lieta – tā izlabo, pasaka priekšā, kā vajadzētu veidot teikumu. Tā man arī ir daudz palīdzējusi šo sešu mēnešu laikā, jo man tagad ir jāraksta uz Ameriku…
Jā.
…otrādāk. Es domāju, ka sarunājoties mana valoda var varētu būt labāka, bet, tā kā es pati to apguvu, man nav pamatu. Valodas gramatiskā pamata nav. Kad es pasaku, es reizēm jūtu, ka es esmu nepareizi pateikusi un izlaboju to. Amerikā cilvēki to ļoti labi saprot. Nekad nav bijis nekādu iebildumu pret to. Es vienmēr atvainojos, ka es ne tā pateicu. “Nē, nē, viss labi, viss labi”.
Jūs esat, kādā intervijā esat teikusi, ka esat bagāta ne vien ar diviem dēliem, bet arī ar pieciem jaukiem mazbērniem un diviem mazmazbērniem.
Jā tā ir taisnība.
Ai, cik skaisti! Vai jūs, domājot par to, ko dod šāda pieredze – dzīvojot ārpus Latvijas – novēlētu saviem mazbērniem, mazmazbērniem piedzīvot arī šo pasaules elpu? Kā ar tām saknēm?
Es domāju, ka… Vienīgi mani mazmazbērni ir Zviedrijā. Mazmazdēliņš ir tur dzimis, bērni iet zviedru skolā. Tā kā tur iespējams… Bet visu vasaru viņi bija šeit, pie mums. Mazmazmeitiņa brīvi runā latviski. Mazajam Gustavam ir tā grūtāk. Es domāju, ka latviskās saknes viņi nav zaudējuši. Mazmazmeitiņa Paula saka, ka opīša māja ir viņas māja, kad viņa te kādreiz atgriezīsies. Visi mani mazbērni ir šeit iesakņojušies, kaut kad vecākais mazmazdēls jau otro reizi aizbrauca uz Kanādu, strādāt ar vēja rotoriem, bet tas ir komandējums no Latvijas firmas, uz trīs mēnešiem. Tā kā ar atgriešanos nav nekādu problēmu.
Jūs jau sākāt šo sarunas daļu ar ieteikumu Amerikā dzīvojošiem senioriem braukt uz Latviju, un šeit ir laba dzīvošana. Kas ir tas, ko jūs novērtējat šeit, Latvijā, bez dabas? Varbūt ir vēl kas tāds, ko varbūt pat salīdzinot, mums jau liekas varbūt, ka citur dzīvo labāk, tomēr šeit arī ir jānovērtē?
Es domāju, ka pārtika, Latvijas produkti. Tie ir nesalīdzināmi labāki. Tā pati rupjā maizīte. Ņem, kuru firmu gribi, tās visas ir garšīgas un labas. Amerikā maizīte… Pasūtījām no Melngaiļa, no Ņujorkas, lielos, piecu kilogramu kukulīšu, bet tas nav tas. Un iespēja būt dabā. Es nezinu, es domāju, ja kādu interesē kultūras pasākumi šeit, Rīga jau nav tik tālu. Divās stundās var atbraukt un ir viss – koncerta izrādes un viss tas. Es domāju, ka jābrauc, jo…
Veselības aprūpe?
:Grūti pateikt. Es tik tikko esmu tikusi pie sava ģimenes ārsta. Vēl neesmu tikusi pie viņa uz vizīti, bet, satiekoties pirmo reizi, man liekas, ļoti simpātisks. Skatoties, kā viņš tur ar saviem pacientiem ņēmās, ļoti zinošs. Es domāju, ka… Jā, ir tik daudz maksas pakalpojumu, ko diemžēl šeit ļaudis varbūt nevar izmantot, bet, ja cilvēks atbrauc ar savu Amerikas pensiju, viņi var to atļauties. Tie, kas ir šeit, Latvijā, ir diezgan lieli speciālisti. Es saprotu, ka šeit brauc ārstēties arī no ārzemēm.
Arī, jā.
Jā un kāpēc gan to neizmanot?
Vai šādas vēsmas Amerikas latviešu sabiedrībā ir jūtams? Vai par to cilvēki domā, vai par to runā?
Man liekas. ka Klīvlendā tas nebija. Jāsaka gan, ka visiem ir ģimenes, bērni, mazbērni. Kā tos atstās? Kā brauks prom? Parasti ir tā kā manā gadījumā, kad vīrs ir aizgājis, sieva ir palikusi viena. “Bet tur ir mani bērni un mazbērni. Kā es braukšu prom?” Bet es domāju, ka pāris, kam vēl 60 gadi – 65 gadu vecumā aiziet pensijā – 70 gadi, kas vēl ir spēka pilni. Kāpēc gan to nedarīt?
Vai jums pašai ir doma vēl apciemot Ameriku? Vai tagad esat nobāzējusies šeit un braukt…?
Nē, es domāju, ka nē. Kaut gan nekad nedrīkst teikt nē. Man vienmēr gadās, ka es saku “nē”, tad man tas jātur. Piepildās. Es negribētu, jo man tur nepalika tik tuvi draugi, pie kuriem atgriezties. Tas arī nav vienkārši – ceļš ir garš un mana veselība… Kāpēc, es nebraucu pēdējos gadus? Mani nelaida vīrs, jo viņš teica: “Nē, tu viena nevari braukt to garo ceļu, tās garās stundas un ar divām pārsēšanām.
Tuvojoties mūsu sarunas noslēgumam, izklausījās, ka viss, ko jūs teicāt par Latviju, tiešām ir ar dziļu dzimtenes mīlestību un prieku. Arī noslēgumā mēs ierasti atskatāmies uz sajūtām un arī izvērtējam lēmumu par atgriešanos. Ko jūs varat teikt, tagad jau ar nelielu laika distanci? Pareizs lēmums, vai ne?
Pareizs lēmums. Es domāju, ka tas bija mans pienākums atgriezties, jo es esmu atvedusi līdzi Dailoņa arhīvu. Viņam ir bijusi plaša sarakste ar rakstniekiem, māksliniekiem. Viņš savā dzīvoklī rīkoja izstādes latviešu gleznotājiem. Viņš ir uzņēmis filmu par gleznām un gleznotājiem, kurā viņš nofilmējis, manuprāt, 13 Amerikas un arī Austrijas darbus, gleznotājus pašus darbībā. Tam visam šeit ir jāatrod vieta. Tā kā es vēl neesmu paguvusi visu izpakot, bet, līdzko es to izdarīšu, tad man ir jāķeras pie darba un jāstrādā. Man būtu žēl, ka tas aiziet zudumā. Tur ir tik daudz informācijas.
Lūk, atgriešanās ar lielu pievienoto vērtību. Liels, liels paldies jums!
Es ceru, ka es pratīšu to izdarīt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījumu “Tikko atgriezušies” saturu atbild Radio SWH.
