Šoreiz rubrikā “Cilvēkstāsti” iepazīstam Evas stāstu par to, kā daži mēneši ārvalstīs pārtop par daudziem gadiem, tomēr dzimtenes mīlestība un ilgas pēc ģimenes liek atgriezties un atrast savas īstās mājas – “Trīsuļus”.
“Mani sauc Eva Behmane un es vēlos dalīties ar jums savā pieredzes stāstā par došanos plašajā pasaulē un atgriešanos mājās,” drosmīgi par savu atgriešanās stāstu saka kurzemniece Eva no Skrundas.
Tālajā 2006. gadā abi kopā ar vīru nolēma uz pāris mēnešiem doties uz Lielbritāniju – paceļot, paskatīties, kas notiek citur pasaulē. Bet daži mēneši izvērtās gandrīz 10 gados.
Iesākumā Eva strādāja visdažādākos darbus, gan tīrīja birojus, strādāja šokolādes ražotnē, viesnīcā. Bet kādā viņai brīdī šķita, ka spēj un var arī ko vairāk, tāpēc Eva sāka studēt un drīz vien arī strādāt loģistikas nodaļā vienā no lielākajām luksusa preču kompānijām pasaulē. “Darbs, mācības, izklaide miljonu pilsētā – varen aizraujoša un interesanta dzīve,” atminas Eva.
Taču, līdz ar vecākās meitas nākšanu pasaulē, skatījums uz dzīvi un vērtībām krasi mainījās. Pirmo vietu nu ieņēma ģimene. Katru reizi, braucot apciemot radus Latvijā, bija arvien grūtāk šķirties.
“Vēlējāmies, lai mūsu bērns piedzīvo laiku kopā ar vecvecākiem, lai apzinās savas saknes,” Eva saka: “Šķiet, ka lūzuma punkts pienāca dienā, kad mūsu meita jautāja, kāpēc gan viņai būtu jārunā latviski, ja mēs dzīvojam Lielbritānijā?”
Tā nu 2015. gada rudenī Eva ar ģimeni nolēma riskēt un pārcelties atpakaļ uz Latviju. “Bija bail. Bija šaubas, jo, lai arī it kā atgriezāmies mājās, šeit viss tomēr bija svešs un krietni citādāks, nekā 10 gadus atpakaļ,” atminas Eva.
Sākumā Eva ar vīru domājuši, ka vienīgais iespējamais galamērķis Latvijā ir Rīga, jo abi bija tik ļoti pieraduši pie lielpilsētas, ka šķita, ka nekur citur dzīvot nebūs iespējams. Tomēr mazliet vēlāk jau abi sāka izskatīt citus variantus, līdz beidzot saprata, ka vēlas dzīvot laukos.
Eva stāsta: “Tā nu sākās mūsu meklējumu ceļš. Brīžiem jau sāka pārņemt izmisums, lūkojoties sludinājumu portālu piedāvājumos. Kādu dienu nolēmām ņemt grožus savās rokās, iesēdinājām auto manu omīti un viņas draugu un devāmies pa viņu jaunības takām lūkot, vai atradīsies mūsu sapņu namiņš. Atradās! Dienas beigās, kad bijām jau atmetuši visas cerības, iegriezāmies kādā meža ceļā un pēc pāris nobrauktiem kilometriem mēs to ieraudzījām! Aizaugušu, nekoptu, vientuļu. Bet sirdī uzreiz bija sajūta – šī māja ir mums kā radīta!”
Nu jau četrus gadus Behmaņu ģimene saimnieko savos “Trīsuļos”. Eva stāsta: “Darāmā ir daudz un reizēm nolaižas rokas, jo sajūta kā tai teicienā par Rīgu, kas nekad nebūs gatava. Bet ziniet – ir to vērts! Tās sajūtas, kas pārņem, naktī izejot ārā un raugoties zvaigžņu pielietās debesīs, vēja šalkoņa augstajās priedēs, tā sajūta, kad izgaršo pašu dārzā izaudzēto ogu, kopā ar bērniem lēkā pa peļķēm un sajūti brīvību, prieku un bezgalīgu mieru vienlaikus! Tajos mirkļos aizmirstas viss grūtais, visi grābekļi, uz kuriem jau uzkāpts un kuri vēl tikai sagaida mūs. Bet mēs nebaidāmies mēģināt, eksperimentēt, kļūdīties un mēģināt atkal!”
Sava interesantā stāsta noslēgumā Eva uzsver: “Mani Lielbritānijā nodzīvotie gadi bija fantastiska dzīves pieredze, bet tomēr tā īstā māju sajūta ir šeit, Latvijā. Es nesaku “nekad”, bet vismaz šobrīd es pavisam noteikti nevēlos doties nekur citur. Es esmu mājās!
Es novēlu katram no jums atrast vietu un nodarbošanos, kas liek sirdij ietrīsēties un acīm mirdzēt! Lai katru dienu varat mosties ar prieku un apziņu, ka piedzīvosiet ko brīnišķīgu!”
Informāciju sagatavoja
Kurzemes plānošanas reģiona remogrācijas koordinatore
Agnese Berģe
