Radio “SWH” “Tikko atgriezušies”: Lelde Zarāne

Dziesmai tiešām ir sentimentāla nozīme. Varbūt sākšu ar to, ka sākumā tas bija ne tikai mans mīļākais dziedātājs, bet, klausoties dziesmu, gadiem ejot, tai arī piešķīrās sava nozīme. Vienā dziesmā tiek atspoguļotas trīs kultūras, kurās īstenībā es pavadīju tos 15 gadus Londonā. Tā nebija tikai angļu kultūra. Tā bija arī Latīņamerikas un Āfrikas kultūra. Dziesmā arī tiek dziedāts trīs valodās.

Cik interesanti! Kā šīs kultūras ievijās jūsu dzīvē un šajā laikā, kad jūs bijāt Lielbritānijā?

Varbūt sākšu ar to, kad es aizbraucu uz Angliju, doma bija tikai aizbraukt uz gadu – paskatīties, pastrādāt. Tikko bija pabeigta 12. klase un, protams, daudzi kaut kur devās prom. Man arī bija tā, ka es vēlos kaut ko redzēt. Izvēles vieta bija Londona. Uz Londonu aizbraucu kopā ar draudzeni. Draudzene atgriezās Latvijā, es paliku, jo tā pirmā darba laikā, ko mēs pavadījām kopā, iepazinos ar portugāļu draudzeni, satuvinājāmies un īstenībā viss mans ceļš tālāk vijās kopā ar viņu, viņas ģimeni un draugiem, ko iepazinu. Līdz ar to arī tās kultūras… Bija tā, ka viņai vecāki nāk no Āfrikas puses, bet pati dzimusi Portugālē. Es visu laiku pavadīju kopā ar viņu un cilvēkiem no tām valstīm.

Manuprāt, Londona ir ārkārtīgi multikulturāla pilsēta. Tur saplūst cilvēki no malu malām ar dažādām saknēm un dažādām kultūrām. Kā jūs jutāties Londonā? Vai šī pilsēta uzreiz arī pieņem cilvēkus no ārpuses – tāds kokteilis?

Jā, man liekas, ka īstenībā, no sākuma nebija viegli, jo man likās, ka tieši no angļu kultūras puses visvairāk ir tāda vēsāka attieksme. Man šķiet, ka tāpēc arī cilvēki, kas atbrauc no visām citām valstīm, vairāk satuvinās tieši savstarpēji, nekā ar angļiem, it sevišķi Londonā, jo tur ir tiešām no visām pasaules valstīm Angļi vairāk turas kopā savā draugu bariņā. Visi pārējie, kas atrodas kaut kur citur, kas nāk no citurienes, kaut kā satuvojās vairāk. To visu varēja riktīgi just. Es domāju, ka varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc manas attiecības vairāk izveidojās tieši ar citām kultūrām, nevis tieši ar angļiem. Protams, ir arī angļu draugi izveidojušies pa šiem gadiem, bet kaut kā tā sanāca.

Jūs pieminējāt, ka aizbraucāt ar draudzeni no Latvijas, bet viņa devās diezgan ātri atpakaļ. Kādēļ viņai īsti nesanāca iedzīvoties?

Viņai ļoti pietrūka Latvija, jau pirmajos mēnešos, ko pavadījām tur. Laikam tas nav domāts visiem. Tomēr sākumā ir diezgan grūti iedzīvoties, atrast darbu. Arī man visādi gāja no sākuma – mainīju vienu darba vietu uz otru, īsti nevarēju saprast, ko vēlos darīt. Tas, protams, tevi visu laiku nostāda tādā nestabilā situācijā. Ne visi cilvēki var to panest, ar to samierināties vai cīnīties tālāk. Tur visu laiku ir tāda iekšēja un ārēja cīņa. It sevišķi sākumā, kamēr iedzīvojies, kamēr saproti, ko vēlies darīt. Viņai vilka uz mājām ātrāk, nekā man (iesmejas).

Kā jums pašai bija ar valodu? Šis sākums, kā jūs teicāt, nebija viegls. Kā tad jūs to savu ceļu Londonā veidojāt?

Pirmos pāris gadus strādāju visādus darbus, kas nu kur gadījās. Mēģināju iedzīvoties. Tad es sapratu, ka man ļoti patīk tieši valodas, tūrisma industrija. Tas ir tas, kas mani noveda pie slēdziena, ka vēlos mācīties. Iestājos augstskolā, mācījos tūrisma menedžmentu. Mācījos arī valodas. Iemācījos portugāļu valodu. Nedaudz pamācījos arābu valodu. Sapratu, ka tā ir grūta (smejas).

Jā.

Tad to arī nepabeidzu. Tā ir tādā sākuma līmenī. Pabeidzu tūrisma menedžmentu. Tālāk nākamos desmit gadus nostrādāju tūrisma industrijā, precīzāk sakot, viesnīcās. Strādājot tajā sfērā, radās hobijs, tieši ar ēdiena gatavošanu. Es nostrādāju pieczvaigžņu viesnīcā, vairāk pie rezervācijām, ar VIP klientiem, palīdzot viņiem gan ar istabiņām, gan ar “transfēriem”. Tur ir tā – no A līdz Z – vienkārši viesis atbrauc un tev ir jāsagatavo viss, lai viņa palikšana būtu pēc iespējas patīkamāka. Tas mani vairāk pietuvināja tieši restorāniem. Mums bija jāiet uz ļoti daudzu ēdienu paraugdemonstrējumiem, gatavošanas tasting (nogaršošanām). Es sāku interesēties par to sfēru, dzīvoju kopā ar saviem portugāļu draugiem un draudzenēm. Viņi gatavo ļoti daudz un dažādi. Tas ir tāds kā viņu dzīvesstils – ēdiens visur, kur griezies (iesmejas), garšu pasaule, garšvielas – viss ļoti, ļoti krāsaini. Šis bija tas, kas mani aizrāva, bet palika tikai hobija līmenī, kamēr atrados Anglijā. 2020. gada vasarā, kad sākās COVID-19…

Jā.

Es tiku uzlikta dīkstāvē. Protams, visas viesnīcas bija ciet. 2020. gada vasarā radās doma, ka varbūt varētu aizbraukt uz Latviju. Tā nekad nav sanācis, ka vairākus mēnešus varu tur atrasties. Parasti tas bija ātrs brauciens – satieku ģimeni un braucu atpakaļ. Tad es pavadīju visu 2020. gada vasaru Latvijā. Tā bija viena no visspilgtākajām vasarām manā mūžā, ko es savā pieauguša cilvēka dzīvē esmu Latvijā pavadījusi. Tad es arī paskatījos uz visu ar citām acīm un sapratu, ka tā varētu būt kaut kāda iespēja, ka es varētu atgriezties.

Kas bija tas, kas lika paskatīties uz Latviju ar citām acīm? Jā, jūs aizbraucāt uzreiz pēc vidusskolas. Es pieļauju, ka pa šiem 15 gadiem arī Latvija bija mainījusies.

Man liekas, ka man vislielākais spiediens bija tieši no ģimenes puses. Es nepieminēju, bet, atrodoties Londonā, septiņus gadus, no tiem, kuriem es pavadīju Londonā, mans brālis dzīvoja arī mani Londonā. Viņš Latvijā atgriezās, pirms COVID-19. Viņam bija darba piedāvājums, un viņš izdomāja, ka viņš arī vēlas atgriezties un ilgojās, un viņš to izdarīja. Es paliku Anglijā bez ģimenes. Līdz ar to, manas domas jau bija tādas, kad es jau sāku atkal apsvērt, bet mani biedēja tas fakts, ka es esmu tik ilgi bijusi projām. Es nezinu, vai es varēšu iedzīvoties. Ko es tur darīšu? Kā tas būs? Jā, tiešām cilvēki ir savādāki (iesmejas). Tad, kad es atbraucu tajā vasarā, man bija iespēja pavadīt vairāk laika tieši ar draugiem, paziņām, iepazinu arī jaunus cilvēkus. Es redzēju, ka šeit ir perspektīva. Galvenais vajag saņemt drosmi un braukt. Tas bija tas. Man liekās tās jūtas un tās ilgas pēc ģimenes, pēc visiem tuvākajiem cilvēkiem, vienkārši stāvēja visam pāri. Es domāju, kā būs, tā būs. Man īsti nebija plāna nebija tajā mirklī, kad pieņemu šo lēmumu. Es arī īpaši nesatraucos, jo manī bija kaut kāda pārliecība, ka ar visu to, ko es esmu iemācījusies, ar visu to bagāžu, ko esmu ieguvusi Londonā, es domāju, ka es nepazudīšu. Tad vienkārši pēc tās vasaras aizlidoju atpakaļ uz Londonu, savācu visas mantas un atgriezos.

Kāds bija sākums, kad atgriezāties? Vēl nebija nekāda skaidra vīzija, kur jūs strādāsiet, ko jūs darīsiet, kur jūs dzīvosiet?

Es atgriezos Ventspilī. Skaidra vīzija tiešām nebija. Es vēl joprojām skaitījos savā darbā Londonā. Vēl joprojām biju dīkstāvē, jo COVID-19 sekas vēl turpinājās. Es īsti nepateicu, ka es esmu aizbraukusi, jo es nebiju pārliecināta, vai es palikšu. Ja man neizdodas iedzīvoties, es, iespējams, atgriezīšos. Tāda bija mana pirmā doma. Tieši arī pēc tās vasaras sākās, man liekas, bija vēl viens “lokdauns”, uz kādiem pāris mēnešiem. Tajā laikā, kopā ar savu bērnības draudzeni un viņas vīru radās ideja, ka vajadzētu sākt kaut ko savu. Mēs visi trīs esam lieli ēdienu mīļi, “gurmāņi”, ēdienu baudītāji, arī tādi cilvēki, ka ir ļoti daudz paceļojuši. Ventspilī ir vieta, kur nav īpaši daudz citu valstu kultūru ēdieni pieejami. Šobrīd parādās mazdrusciņ, bet mums bija tāda doma, ka mums vajag kaut ko tādu, kas vēl nav. Jāizdomā, ko un jādara, lai tas būtu kvalitatīvs un ātrs. Tā mēs nonācām pie domas, ka vajadzētu itāļu picēriju, kurā gatavo Neapoles picas, jo tādas Ventspilī. Tās ir ātri pagatavojamas un garšīgas. Tā radās kafejnīca “Dzintarjūra”.

Brīnišķīgi. Kāds bija pats sākums? Kā meklējāt vietu, kur veidot savu biznesu? Kā jūs uzņēma Ventspilnieki?

Vieta mums jau bija, jo manas draudzenes vīram pieder viesnīca “Dzintarjūra”, un tur telpas restorānam, kafejnīcai jau bija pieejams. Tās mēs arī izmantojām, uzstādījām visu kafejnīcu tur. Ventspilnieki ir diezgan kūtra tauta un grūti iekustināma. Gāja visādi, bet es teikšu labāk, nekā mēs cerējām. Tomēr tas bija kaut kas jauns un neparasts ventspilnieku kultūrai, jo šeit parasti pica ir ar visu un majonēzi, bieza mīkla, tā kā plācenītis – tāda tipa. Šis ir pavisam cits koncepts. Mēs raudzējam mīklu 72 stundas. Tā ir gaisīga, kraukšķīga, virsū neiet tik daudz “topingi” – minimāli, bet kvalitatīvi. Tas bija kaut kas tāds, pie kā bija jāpieradina. Protams, arī tas, ka tā ir augstā temperatūrā cepta un ir apdegumi. Tas arī atkal ir normāli, bet ventspilniekiem tas nebija saprotams. Bija tāda neliela skološana, bet šobrīd mums ir ļoti daudz klientu, kas atgriežas vēl un vēl, tieši pie mums. Tas arī mūs ļoti priecē.

Kad jūs vērāt durvis? Cik ilgs laiks pagājis?

Jā, mums īstenībā drīz būs viena gada jubileja. Pagājušā gada 8. jūlijā mēs apmaināmies un jūlijā mums būs gadiņš.

Brīnišķīgi un priekšā tagad ir tieši pilna vasaras sezona, kad Ventspils kā piejūras pilsēta aicina daudzus Latvijas iedzīvotājus, tūristus no citām valstīm. Vai jau jūtat, ka apgriezieni sāk palielināties?

Jā, mēs jūtam un cītīgi gatavojamies. Šogad arī plānota terasīte, lai būtu, tā kā jūs sakāt, jūras pilsētā (smejas) īsta jūras pilsētas pieredze. Šogad ar pilnu jaudu iesim iekšā vasarā, un es ceru, ka arī ventspilnieki un tūrisms novērtēs. Tas priecē, ka šogad mums ir pilna vasara, Pagājušo gadu tas atvēršanās periods bija tāds, ka mēs īsti nesapratām kas un kā. Tas bija diezgan grūti, bet, es domāju, tagad esam iestrādājušies un zinām, ko gribam, ko vēlamies piedāvāt. Jūtam atbalstu no savējiem.

Prieks visu to dzirdēt. Sākumā pieminējāt draudzību ar portugāļu meiteni un portugāļu virtuves krāsainās īpašības. Kādēļ neskatījāties šajā virzienā?

Jā, tas varbūt ir manai sirdij tuvāks koncepts, bet mēs varbūt izvēlējāmies drošāku opciju tieši Ventspils publikai. Es nesaku, ka tas nevarētu notikt nākotnē (iesmejas), bet man liekas, ka ventspilnieki no sākuma jāpieradina pie kā drusciņ vienkāršāka. Itāļu virtuve man arī bija tāds kā izaicinājums, izpētes lauciņš, jo daudz kas tika no jauna apgūts, daudz kas bija jāiemācās un jāizpēta. Es domāju, ka, ja tu jau esi iekšā pavārs un iekšā, tev ir tā vēlme, itāļu, spāņu vai portugāļu… Tas īsti nemaina būtību, galvenā ir tā sajūta, jo daudz kas notiek uz sajūtām. Var iemācīties to recepti, vai kā. Piemēram, picai ir viss – ir mīkla, bet mīklainai nav recepte, tev ir jāpielāgojas. Tas ir atkarīgs no laikapstākļiem, temperatūras. Var notikt brīnums, un tā var neuzrūgt. Tas ir interesants process. Jā, varbūt nākotnē būs portugāļu (virtuve). Kāpēc ne?

Noteikti uz to iedrošinu. Kā ir ar uzņēmējdarbības uzsākšanu Latvijā? Specifiski sākt gan tās visas grāmatvedības izprast, gan to biznesa specifiku izprast šeit, Latvijā? Kā jums ar to veicās?

Mans ieguldījums ir receptēs. Tieši virtuvē vairāk ņemas mana draudzene un viņas vīrs. Nu jā, protams, ir visādi izaicinājumi. Viņi jau, protams, Latvijā atrodas diezgan ilgi un draudzenes vīram jau ir bizness – viesnīca. Tā kā es domāju, ka tas nebija tik sarežģīti. Protams, es uzreiz pateicu, ka es no tā neko nesaprotu (smejas), bet es zinu, kas jādara virtuvē…

Pienākumu dalīšana.

Jā, pienākumu dalīšana.

Tad jums visiem trijiem ir reemigrantu pieredze. Kā jums šķiet, ko tas jums ir devis? Varbūt lielāku uzdrīkstēšanos, drosmi?

Es noteikti gribētu teikt, ka vairāk tiem latviešiem, kas atrodas ārzemēs, nevajadzētu baidīties. Vajag atgriezties, vajag nest līdzi visu to, ko tu esi iemācījies. To mēs varētu dot Latvijai, latviešiem – pieredzes apmaiņu, zināšanas, valodas – viss ir ļoti noderīgs. Es domāju, ka tie latvieši, kas atgriezās, ir tik daudzpusīgi. Tas ir liels ieguldījums Latvijas tautai un katrai pilsētai, ja kāds labs latvietis, kas kādu laiku ir padzīvojis ārzemēs atbrauc un uzsāk kaut ko savu, vai savādāku – parāda kādu citu kultūru vai kā citur cilvēki dzīvo. Tas ir interesanti. Varbūt tiem cilvēkiem, kuriem nav iespējas ceļot, nav iespējas kaut kur aizbraukt, var atnākt uz itāļu picēriju, Tas arī ir tā “vou”. Tu tādu nekad neesi ēdis, bet tev ir iespēja. Tas ir ļoti jauki. Tev pat nav jābrauc uz Itāliju.

Pēc 15 gadiem, kas nodzīvoti Lielbritānijā, Londonā, Lelde atgriezās Latvijā 2020. gadā. Nu jau gadu var svinēt Ventspilī atklātā jaunā picērija. Tā iekšēji ir kādreiz piezagušās šaubas, vai esi rīkojos pareizi?

Īstenībā ļoti dīvaini. Es gaidīju, ka mani šīs šaubas pārņems, bet tās nekad nav iezagušās, nav ieradušās. Man liekas, šis ir viens no tādiem drošākajiem, ko es savā dzīvē esmu pieņēmusi, Parasti es šaubos par visu. Es nezinu, kāpēc, bet man likās, ka ir pienācis pareizais laiks, pareizā vieta un ir pienācis laiks atgriezties. Tas ir tas, ko es gribu un es savu lēmumu nemainīšu.

Par to ir prieks, bet 15 gadi. Vai vispār likās, ka brauksiet uz Latviju? Kā jūs jutāties tur – kā atbraucēja vai jau kā daudzmaz vietējā?

Tas lēmums par atgriešanos… Es pat nezinu, kāpēc tik pēkšņi es par to biju tik ļoti pārliecināta, jo visus tos 15 gadus, es domāju, ka nekad neatgriezīšos (iesmejas). Man arī Anglijā piedzima meitiņa. Viņas ģimenes otrā puse tagad arī skaitās portugāļi. Tas arī bija tāds posms, kad es domāju, ka tas nav savienojams. Es nedomāju, ka jebkad dzīvē es atgriezīšos, jo tagad arī visa mana bērna dzīve ir saistīta ar Londonu un Portugāli. Tas likās gandrīz neiespējami. Dzīvē sanāca, kā sanāca. Ar meitiņas tēvu mūsu ceļi šķīrās. Tas varbūt arī bija tāds pirmais posms, kas man lika sākt domāt, vai tiešām es esmu tur, kur man jābūt? Jā, tad arī brāļa aizbraukšana. Tas bija otrais iemesls, kas man lika saprast, ka es īsti… Vēcākam paliekot, tev gribas tās svētdienas, sestdienas, kad tu vienkārši aizbraukt pie tēta, aizbraukt pie vecmāmiņas un vienkārši parunāties un justies kā mājās. Tas paliek ļoti, ļoti svarīgi, bet tev tur neviens nav. Vēl tieši arī tas “lokdauns”. Bija tas gads, ko tu bez maz vai pavadīji ieslodzīta dzīvoklī. Katrs zvans uz mājām man lika domāt, ja nu šī situācija ir forever (uz mūžiem). Ja nu tagad tā būs jaunā realitāte? Varbūt mēs nekad vairs nevarēsim ceļot. Tajā mirklī to neviens nezināja. Tas viss likās diezgan biedējoši. Tad radās vislielākās, dziļākas pārdomas. Sapratu to, ka ir pienācis laiks.

Un par meitiņu? Viņa šobrīd dzīvo kur?

Viņa dzīvo ar mani Ventspilī. Ir iemācījusies latviešu valodu. Iet skoliņā, otrajā klasē. Šobrīd viņai tur ļoti, patīk. Ir iedzīvojusies. Nav nekādu sūdzību. Protams, arī braukā, satiek savu tēvu Londonā. Viņai ir bišķiņ no abām pasaulēm, no abām pusēm pa drusciņai. Viņai ļoti patīk, ka ir tās pārmaiņas, ka var aizbraukt – viņa paceļo un atgriežas. Viņa man arī ir tāda brīva dvēsele, kā es, kas, man liekas (smejas)… Es nebrīnos, ka arī kaut kur aizbrauks, kad paaugsies un padzīvos, bet es ceru, ka atgriezīsies Latvijā.

Es arī ceru. Uzsākot skolas gaitas, dzīvojot citā valstī, jūs teicāt, iemācījusies latviešu valodu, tas nozīmē, ka varbūt bija arī kaut kāda valodas barjera. Kāds bija tas sākums?

Sākuma posms bija diezgan pagrūts. Mēs atgriezāmies, un viņai vēl sanāca pusgadu iet bērnudārzā. Mēs iestājāmies Ventspilī, bērnudārzā “Bitīte”. Tur bija vislabākā pieredze. Audzinātāja tiešām viņu atbalstīja un paskaidroja, ja kaut kas nebija saprotams. Viņai bija drusciņ angļu valodas zināšanas arī Tad tur tā – pa pusei angliski, pa pusei latviski. Sagatavoja viņu arī skolai un kaut kādus burtiņus iemācījās. Nebija tā, ka viņa aizgāja uz skolu, tā kā pilnīgi izmesta no laivas justos. Mums bija ļoti laba pieredze, un arī skolā skolotāja ir brīnišķīga. Es nevaru vispār nevienu sliktu vārdu teikt par 6. vidusskolu. Viņi tiešām integrē bērnus, kas ir atgriezušies, un palīdz viņiem iejusties un sniedz ļoti, ļoti lielu atbalstu. Tas tiešām ir novērtējami.

Vai klasē ir vēl kādi bērni, kas atgriezušies?

Tieši manas meitas klasē nav, bet es zinu, ka skolā ir vairāki. Viņiem tiešām palīdzība ir dota un valodas… Arī manai meitai pastiprināti, pirmajā klasē, bija iespēja ar skolotāju palikt pēc stundām, un pamācīties attiecīgos jautājumus, kas nebija skaidri. Cik es sapratu, tas arī bija no Eiropas Savienības valstīm sponsorēts.

Ļoti laba pieredze. Viņai ir gan latviešu valoda, gan angļu valoda, gan arī portugāļu?

Jā, portugāļu valoda īstenībā ir vissliktākā šobrīd (smejas). Man liekas, tā latviešu valoda vispār no sākuma nebija, un tagad viņa ir iemācījusies latviešu valodu un tas atstāj iespaidu uz angļu valodu, jo viņa jauc rakstību un burtus. Portugāļu valodas īstenībā tādas iniciatīvas no viņu puses viņi šobrīd mācās un māca, mācās 9 no diviem Es viņu gribas saprast, salīdzināt komandas ar omīti runām. Kad aizbrauc ciemos. Jā, bet arī to viņu pagaidām apgūst. Ar portugāļu valodu ir tāda iniciatīva no viņas puses. Viņa šobrīd online (tiešsaistē) mācās portugāļu valodu, jo viņa teica, ka grib saprast un zināt, kā viņas omīte runā, kad aizbrauc ciemos.

To viņa pagaidām apgūst, portugāļu valoda nav sarunas valodas līmenī?

Vēl nav sarunas valodas līmenī.

Kā jūs atceraties, tādu psiholoģiski sarežģītāko lietu? Kā citi cilvēki uztver cilvēkus, kas ir ilgstoši bijuši projām? Vai Latvijā ir kaut kādi aizspriedumi pret cilvēkiem, kas atgriežas? Vai tam beidzot esam tikuši pāri?

Es personīgi neesmu ar to saskārusies. Man liekas, ka īsti nē, jo manā draugu lokā un paziņu lokā ir ļoti daudz cilvēku, kas ceļo. Viņiem nav tādu aizspriedumu. Varbūt nezinu, vecāka gada gājuma cilvēkiem ir tā, ka bišķiņ paskatās uz tevi tā, vai pasaka kādu ne tik jauku komentāru. Man liekas, ka tieši otrādi. Piemēram, no sākuma es domāju, ka vienkārši meklēšu darbu. Man bija vairāki darba piedāvājumi. Viņus tieši uzrunāja tas fakts, ka es neesmu ilgi bijusi Latvijā, valodas, jā. “Kur jūs esat strādājusi?”. Tas viss likās… Man likās, ka, ja arī nebūtu noticis šīs picērijas pavērsiens, tad man atrast darbu arī… Tā visa pieredze un zināšanas, kas tev nāk līdzi, ir kā bonuss.

Pilnīgi piekrītu. Vai uzreiz bija skaidrs, ka brauksiet atpakaļ uz Ventspili?

Godīgi sakot, nē. No sākuma es domāju, varbūt kādu citu pilsētu. Mani ļoti uzrunāja Liepāja un Kuldīga. Rīgu arī varbūt apsveru, jo brāļi dzīvo Rīgā. Viss kaut kā tā pavērsās, ka beigās tomēr paliku pie Ventspils. Varbūt tāpēc, ka bija tā vasara. Es arī lielāko daļu vasaras pavadīju Ventspilī. Kad atgriezos, tad arī pirmā mājvieta, kur es apmetos bija Ventspilī pie draudzenes. Tas viss kaut kā sakritās, ka beigās tomēr bija Ventspils. Tad uznāca “lokdauns” un es īsti nekur nevarēju aizbraukt un tā arī kaut kā paliku.

Kura tad ir jūsu dzimtā pilsēta? Ventspils?

Jā, Ventspils. Ģimene arī šeit ir – tētis, vecmāmiņa, vectētiņš.

Tas jau bija tas, pēc kā visvairāk ilgojāties.

Jā, un tagad jau arī es tā domāju, es esmu tur, kur jābūt, jo vecvecāki arī vecāki, paliek. Ja nu kas, vienmēr esi blakus un jebkurā laikā vari aizbraukt.

Par savu nākotni Latvijā, Ventspilī. Kādu to redzat? Arī meitas nākotni?

Es domāju, ka šobrīd noteikti šī ir vieta, kur es palikšu. Protams, redzēsim, kā būs ar kafejnīcu “Dzintarjūra”, kā mums viss izdosies. Es ceru, ka atbalsts tikai augs un cilvēki nāks un viss būs labi. Es domāju, ka es savu nākotni redzu Ventspilī. Savas meitas nākotni, līdz vidusskolai – Ventspilī, pēc vidusskolas – es nezinu. Es pieļauju, ka viņi varētu, varbūt apsver domu mācīties universitātē Londonā, ko es arī tikai atbalstīšu, jo redzēt un izbaudīt jaunību kaut kur citur, tas ir tikai labi. Tā ir tava pieredze, plusiņi tavā somiņā iekšā un viss. Tad vai tu atgriezīsies vai neatgriezīsies, tas ir nākotnes jautājums. Es domāju, ka es būšu šeit.

Vai, esot prom no Latvijas, atskārtāt, ka ir kaut kas, kas visvairāk saviļņo, domājot par dzimteni? Kas ir tās lietas?

Daba. Man visvairāk, esot Londonā, pietrūka Latvijas daba, mežs. Man pietrūka jūras. Man liekas, pirmos mēnešus, kad es atgriezos, katru dienu braucu uz mežu un uz jūru (smejas), vienkārši elpoju. Londona tomēr ir tāda mega lielpilsēta, piesārņojums, visa tā burzma. Cilvēku apjomu tiešām ir tāds liels pārbaudījums. Katru dienu, tas tevi nogurdina. Tajā pašā laikā, esot tagad Latvijā, dažkārt atkal pietrūkst Londona, pietrūkst draugu. Man tomēr tur ir ļoti daudz draugu palikuši, kas kļuvuši par ģimeni. Es braucu uz Londonu vismaz vienreiz gadā – aizbraucu un izbaudu visu, kas ir pietrūcis.

Vai arī ir kādi latviešu draugi, kas apsver domu par atgriešanos Latvijā?

No tiem latviešu draugiem, kas ir šobrīd Londonā, tie visi ir, vai nu precējušies, ar bērniem, iedzīvojušies. Neizskatās, ka viņi tuvākajā laikā atgriezīsies. Man ir viena bērnības draudzene. Īstenībā, ar viņu stāsts ir pavisam amizants, jo mēs esam pazīstams no bērnudārza laikiem. Es aizbraucu uz Londonu, un viņa atbrauca pie manis ciemos.. Viņi atbrauca ciemos un palika. Kad es atgriezos Latvijā, pēc 15 gadiem, pēc sešiem mēnešiem, viņa arī atgriezās. Mēs tā kā neko nesaskaņojām. Viņai arī dzīvē viss mainījās, kaut kādi pavērsieni, un viņa atgriezās. Es tā: “Tu man tiešām seko”. Viņa atgriezās Rīgā, un vēl pat pāris mēnešiem viņa izdomāja, ka viņa atgriezīsies Ventspilī. Ārprāts (smejas).

Liela vilkme jums vienai pie otras.

Jā. Viņa saka: “Nedomājies pārvākties kaut kur vispār tālu projām. Es tev vairs nesekošu” (smejas).

Paldies, Lelde par brīnišķīgo, sirsnīgo sarunu. No sirds vēlu veiksmi jums jaunajā kafejnīcā, lai cilvēki nāk un nobauda gardās itāļu picas. Varbūt vēlējums arī sev pašai, aicinot uz Ventspili?

Es domāju, ka galvenais ir uzdrīkstēties, un uz priekšu. Nevajag baidīties. Viss izdodas. Visas durvis ir atvērtas. Vajag tikai atvērt pareizās (smejas).

Paldies! Brauksim ciemos.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījumu “Tikko atgriezušies” saturu atbild Radio SWH.