Pēc desmit ārvalstīs pavadītiem gadiem Veronika Vēbere kopā ar vīru Oskaru pieņēma pārdomātu un ilgstoši izsvērtu lēmumu par remigrāciju uz Latviju. Tā nebija impulsīva izvēle vai nostaļģijas vadīts solis, bet vairāku gadu laikā nobriedis process, kurā tika salīdzināta dzīves kvalitāte, nākotnes iespējas un tas, kādu vidi viņi vēlas veidot sev un savai ģimenei.
Šodien Veronika ar ģimeni dzīvo laukos netālu no Liepājas — kopā ar meitiņu Otīliju un diviem suņiem Bobo un Lunu. Viņa strādā kā ārpakalpojuma mārketinga vadītāja un vada savu mārketinga aģentūru, savukārt Oskars ir projektu vadītājs, kurš paralēli profesionālajai darbībai mērķtiecīgi attīsta savu aizraušanos ar kokapstrādi. Šī ikdiena ir rezultāts apzinātai izvēlei par labu dzīves kvalitātei, ne tikai karjeras iespējām.
Nepiederības sajūta un vēlme pēc plašāka skatījuma
Remigrācija Veronikai kā jēdziens nebija svešs jau no bērnības. Neilgi pirms viņas dzimšanas mamma ar māsu pārcēlās no Baltkrievijas uz Latviju pie viņas tēva — latvieša, kuram piederība šai zemei vienmēr bijusi būtiska — ģimenes mājām Siguldā, tāpēc dzīve starp kultūrām, valodām un identitātēm vienmēr bijusi klātesoša.
“Es vienmēr esmu lepojusies ar to, ka esmu latviete un mana ģimene ir Latvijā, bet tajā pašā laikā man te ilgi bija nepiederības sajūta,” atzīst Veronika. To ietekmēja gan sarežģītākas attiecības ar latviešu valodu bērnībā, gan arī mentalitāte. “Man ļoti trūka optimisma, atvērtības un ticības tam, ka cilvēks pats var veidot savu dzīvi, nevis meklēt vainīgos citos vai sistēmā.”
Šī sajūta kļuva par vienu no dzinuļiem, kas jau pamatskolas beigās lika saprast — viņa vēlas studēt ārzemēs, angļu valodā, mārketinga vai mediju jomā, lai paplašinātu redzesloku un iegūtu citādu pieredzi.
Studijas un realitāte Londonā
Veronika izvēlējās studēt mediju studijas un antropoloģiju jeb kultūras vēsturi vienā no vadošajām universitātēm Lielbritānijā. Tajā laikā Latvijā līdzīga programma bija tikai attīstības sākumā, un lēmums par Londonu šķita loģisks, lai arī izaicinošs.
Šis solis prasīja nopietnu sagatavošanos — gan akadēmiskā, gan finansiālā ziņā. Dokumenti studijām bija jāsagatavo savlaicīgi, jāuzlabo atzīmes, un paralēli bija jāiekrāj līdzekļi ikdienas izdevumiem, jo papildus studiju kredītam bija jāsedz īre, transports un iztika līdz pirmajam darbam.
“Ļoti ātri sapratu, cik liela atšķirība ir starp ceļošanu un reālu dzīvi citā valstī,” stāsta Veronika.
Studentu ikdiena Londonā nozīmēja birokrātiju, pastāvīgu laika un naudas plānošanu, darbu apvienošanu ar studijām un dzīvošanu pieticīgos apstākļos. Īre — 550 mārciņas par istabu mēnesī, plus rēķini, nereti vēl 200–250 mārciņas papildus — bija būtisks slogs, īpaši dzīvojot tālu gan no universitātes, gan darba.
Pirmajos gados Veronika strādāja pusslodzē dažādos klientu apkalpošanas un pētniecības darbos. Nozīmīgs pavērsiens bija darbs pie latviešu dizaineres Katjas Šehurinas, palīdzot attīstīt viņas pirmo boutique Londonā — nelielu, augstas klases dizaina salonu ar individuālu pieeju klientiem, kurā sākotnēji tika veidoti sieviešu tērpi, bet vēlāk arī kāzu kleitas.
“Tā bija nenovērtējama profesionālā pieredze,” atzīst Veronika. Šis posms deva praktisku izpratni par zīmola veidošanu, klientu pieredzi un pakalpojuma attīstību, nostiprinot vēlmi strādāt mārketingā pilna laika režīmā arī pēc studiju beigām.
Kopdzīve, karjera un dzīves kvalitātes izvērtējums
Veronika iepazinās ar Oskaru nejaušā tikšanās reizē kopīgā atvaļinājumā Spānijā. Drīz tika pieņemts lēmums dzīvot kopā Londonā, kur abi pavadīja piecus gadus, veidojot karjeru un kopīgu ikdienu.
Abi ir analītiski cilvēki, kuri lielus lēmumus nepieņem steigā. Jautājums par remigrāciju uz Latviju tika vērtēts ilgstoši, salīdzinot ne tikai algas vai karjeras iespējas, bet arī dzīves kvalitāti 5, 10 un 15 gadu perspektīvā.
Viņu ideālais dzīves modelis bija skaidrs: sava zeme, iespēja audzēt pašiem savu pārtiku, būt tuvāk dabai, staigāt basām kājām pa rīta rasu, bet vienlaikus saglabāt tuvumu pilsētai un kultūras dzīvei. Tikpat svarīga bija iespēja profesionāli realizēties — attālināti vai veidojot kaut ko savām rokām.
Aptuveni pusotru gadu abi aktīvi apbraukāja dažādus Lielbritānijas reģionus, apsverot dzīvi ārpus Londonas — Velsā, Skotijā un citviet. Taču, saliekot visus faktorus kopā, kļuva skaidrs, ka līdzvērtīga dzīvesveida nodrošināšanai būtu nepieciešami ļoti lieli finanšu resursi un ilgs laiks.
“Bija sajūta — kad beidzot visu sasniegsim, varbūt vairs pat nebūs spēka to izbaudīt,” atzīst Veronika.
Ģimenes veidošana kā izšķirošais pavērsiens
Izšķirošais faktors lēmumā par remigrāciju bija domas par ģimenes veidošanu. Veronika un Oskars redzēja gan latviešu, gan citu imigrantu ģimenes, kurās bērni aug citā kultūrā, bet vecākiem saglabājas dziļa ilgošanās pēc mājām.
“Negribējām, lai mūsu bērnam Latvija būtu tikai vieta, kur vasarā aizbraukt pie vecvecākiem,” saka Veronika. Papildus nāca arī praktiski apsvērumi — bērnudārzu izmaksas, izglītības sistēma, drošības sajūta un sociālā vide.
Saprotot, ka jo ilgāk remigrāciju atliks, jo grūtāk tā būs, ģimene sāka mērķtiecīgi plānot pārcelšanos. Izvēle starp Rīgu un Kurzemi nosvērās par labu Liepājas pusei — videi, kas šķita piemērotāka bērnu audzināšanai un līdzsvarotai ikdienai.
Mājas Kurzemē un skats uz priekšu
Covid-19 periods nedaudz mainīja iepriekšējos plānus, liekot abiem pārvākties atpakaļ Latvijā par pusgadu ātrāk. Pēc apprecēšanās un pārvākšanās, sāka aktīvi meklēt mājokli un atrada savu sapņu māju netālu no Liepājas.
Ceļš līdz savām mājām nebija bez izaicinājumiem — bankas lauku īpašumus izvērtē piesardzīgāk, turklāt viņi tobrīd bija tikko reemigrējuši. Tomēr risinājums tika atrasts, un, atskatoties uz šo posmu, Veronika atminas, ka ceļš bija mazāk grūts, nekā sākotnēji šķitis.
Šodien ģimene atzīst — nav bijis viegli, taču izvēle bijusi apzināta un pareiza. Vēl ir daudz, ko veidot un nostiprināt, arī saikni ar vietējo vidi, pagastu un Liepāju, taču piederības sajūta pamazām aug.
Veronikas pieredze un ieteikumi remigrācijas ceļā
Veronika uzsver, ka būtiskākais veiksmīgam reemigrācijas stāstam ir skaidri saprast savus motīvus un nebalstīt lēmumu tikai emocijās.
Viņas ieteikumi:
- veidot finansiālu drošības spilvenu;
- meklēt līdzdomātājus un nebaidīties jautāt padomus;
- domāt ilgtermiņā, nevis nākošo 2-3 gadu prioritātēs
- izmantot attālināta darba un uzņēmējdarbības iespējas;
- ja nepieciešams, sazināties ar remigrācijas koordinatoru.
“Ja ir virziens un duka, iespējas patiešām ir,” saka Veronika. “Mums vēl ir daudz, ko sasniegt, bet šis lēmums noteikti ir bijis pareizs!”
Par remigrācijas koordinatoru darbu:
Ja Jums ir jautājumi un nepieciešams atbalsts, lai atgrieztos dzimtenē, aicinām sazināties ar remigrācijas koordinatoru, kurš pēc vajadzību apzināšanas, sadarbojoties ar pašvaldībām vai citām valsts iestādēm, izstrādā individuālu piedāvājumu. Remigrācijas koordinators var sniegt atbalstu par: pakalpojumiem ģimenēm, mājokļa jautājumiem, darba un uzņēmējdarbības iespējām, sociālo un sadzīves jautājumu risināšanu.
Ar koordinatora sniegtajiem pakalpojumiem var iepazīties: www.paps.lv. Savukārt vairāk par remigrāciju Kurzemē var uzzināt Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapas sadaļā www.kurzemesregions.lv/remigracija, kur iespējams arī iepazīties ar citu remigrantu pieredzi, atgriežoties dzimtenē.
Informāciju sagatavoja:
Kurzemes plānošanas reģionālā remigrācijas koordinatore
Agnese Berģe
