Aicinām, iepazīties ar ReTalsi.lv portāla žurnālistes Paulas Kārkluvalkas interviju ar Kurzemes plānošanas reģiona reģionālo remigrācijas koordinatori Agnesi Berģi par aktualitātēm remigrācijas jomā, kas publicēta ReTalsi portālā 2026. gada 3. novembrī.
«Mēs esam mājās!» ‒ šie ir vārdi, ko ar nepacietību gaida katrs remigrācijas koordinators. Lēmums par atgriešanos dzimtenē reti kad tiek pieņemts emociju uzplūdā. Aiz katra no teju 200 cilvēku stāstiem, kas kopš 2018. gada par savu mājvietu izvēlējušies Talsu novadu, ir rūpīgi plāni, pārdomas par mājokļa un darba iespējām, kā arī bērnu skološanu. Par darbu ar remigrantiem, skolu pretimnākšanu un praktisko atbalstu ceļā uz mājām sarunājamies ar Kurzemes reģionālo remigrācijas koordinatori Agnesi Berģi.
– Kā raksturotu pēdējos rādītājus – vai atgriešanās dinamika Kurzemē pieaug, stabilizējas vai mainās tās raksturs?
– Interese par atgriešanos saglabājas nemainīgi stabila. Redzam, ka šādu lēmumu pieņem ļoti pārdomāti. Cilvēki rūpīgi izvērtē darba un mājokļa pieejamību, bērnu izglītības iespējas un ģimenes vajadzības kopumā. Tāpēc mans uzdevums ir ne vien palīdzēt pieņemt šo lēmumu, bet arī praktiski sagatavoties jaunajam dzīves cēlienam Latvijā.
– No kurām valstīm visbiežāk cilvēki atgriežas tieši Kurzemē?
– Visbiežāk cilvēki atgriežas no Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Norvēģijas un Zviedrijas, respektīvi, no Skandināvijas valstīm. Ir arī, kas atgriežas no citām valstīm. Cilvēki izvēlas atgriezties tur, kur jūtas piederīgi ‒ uz savu dzimto vietu, kur ir tuvinieki un kur iespējams veidot savu nākotni.
– Vai varat ieskicēt ‒ kāds ir tipiskais remigrants?
– Remigrantu nevar raksturot vienā teikumā, jo katrs stāsts ir unikāls ‒ tas ir stāsts par konkrētu cilvēku, viņa pieredzi un sapņiem. Atgriežas visdažādāko vecumu cilvēki: jaunieši, ģimenes ar bērniem, jaunie speciālisti un cilvēki brieduma gados. Vieni vēlas, lai bērni uzaug latviskā vidē tuvāk tuviniekiem un savām saknēm, savukārt citi atgriežas pēc mācībām vai darba ārzemēs, lai gūtās zināšanas liktu lietā dzimtenē. Tomēr visiem ir viens kopīgs dzinulis ‒ būt savā vidē, starp savējiem un vietā, kurai jūties patiesi piederīgs.
– Visbiežāk dzirdam stāstus par jauniem cilvēkiem, kuri pēc atgriešanās dzimtenē uzsāk uzņēmējdarbību vai vēlas, lai bērni mācās latviešu skolā. Bet kā ir ar pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēkiem ‒ vai arī viņi ir jūsu redzeslokā?
– Jā. Viņi sazinās un interesējas par sociālajām garantijām un pensiju aprēķinu, apvienojot Latvijā un ārvalstīs nostrādātos gadus. Šī vecuma cilvēkiem vienmēr uzsveru, cik būtiski ir augt līdzi laikam un nebaidīties mainīties un mācīties. Kurzemes pašvaldības piedāvā visdažādākos mūžizglītības kursus, turklāt bez maksas. Vecums nav šķērslis arī darba tirgū ‒ lai gan solis kļūst lēnāks, darba iespējas ir, un mēs varam kopīgi tām sagatavoties. Protams, ir reizes, kad nākas atgriezties neplānoti ‒ piemēram, zaudēta darba vai neparedzētu ģimenes apstākļu dēļ. Tomēr kopumā cilvēki šobrīd visu kārto laicīgi, pārdomāti un nosvērti.
– Nereti kā liels izaicinājums tiek minētas algu atšķirības starp, piemēram, Lielbritāniju un Latviju.
– Lielākie izaicinājumi parasti ir ļoti praktiski: atrast darbu, mājokli un piemērotu izglītības iestādi bērniem. Paši remigranti atzīst, ka ienākumu un izmaksu starpība pamazām izlīdzinās, jo dzīve mītnes zemēs kļūst dārgāka un inflācija skar visus. Turklāt Latvijā ir pieejamāka zaļāka vide un ekoloģiski produkti.
Sarežģītāk atgriezties ir tiem, kuri ārvalstīs nodzīvojuši ilgus gadus, jo šeit daudz kas jāsāk no jauna – Latvija šajā laikā ir strauji attīstījusies gan ekonomiski, gan likumdošanas ziņā. Būtisks aspekts ir arī drošība: daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, Zviedrijā, kur ir daudz bēgļu, cilvēki sāk justies nedroši par savu un bērnu nākotni, savukārt Latvijā viņi meklē un atrod mieru un stabilitāti.
– Runājot par Talsu pusi, cik daudz cilvēku atgriežas tieši šeit?
– No 2018. gada līdz 2026. gada septembrim novadā ir atgriezušies teju 200 cilvēku. Kādam tas var šķist mazs, kādam liels skaitlis, bet aiz katra no tiem ir konkrēts stāsts. Interesi par atgriešanos izrādījuši vairāki simti, un šobrīd aktīvā saziņā ar mani ir 109 cilvēki. Protams, ir arī tādi, kuri atgriežas pašu spēkiem. Vislielākais gandarījums ir brīdis, kad pēc sniegtā atbalsta saņemu ziņu: «Mēs esam mājās!»
– Kādos jautājumos var sazināties ar remigrācijas koordinatoru?
– Mēs palīdzam orientēties visdažādākajos jautājumos ‒ no darba un mājokļa meklēšanas līdz bērnu iekārtošanai izglītības iestādēs un saziņai ar pašvaldību un valsts iestādēm. Koordinators ir kā tilts starp cilvēku un iestādēm. Es cenšos informāciju pasniegt saprotami, lai cilvēks neapmaldītos birokrātijā un zinātu nākamos soļus. Nereti tas ir arī psiholoģisks atbalsts ‒ mēs kopā izvērtējam cilvēka stiprās puses un meklējam iespējas. Ne visi spēj paši atrast visu nepieciešamo informāciju, tāpēc mans uzdevums ir zināt «pareizās pogas» un īstos kontaktus, lai ātri un efektīvi palīdzētu katrā konkrētajā situācijā.
– Ko izvēlas ‒ lauku teritorijas vai tomēr novada centrus – Talsus, Roju?
– Cilvēki atgriežas gan pilsētā, gan lauku teritorijās. Katram ir savas vajadzības, lai veidotu savu turpmāko dzīvi. Vieniem ir svarīgi būt tuvāk darbam, skolām, ikdienai nepieciešamiem pakalpojumiem, bet citi ilgojas pēc lauku miera, dabas un savām dzimtajām mājām. Ir ģimenes un cilvēki, kuri atgriežas un atjauno savus lauku īpašumus, tā ir izteikta tendence. Līdz ar to cilvēkiem interesē, kādas ir atbalsta iespējas, aizdevumi šādu īpašumu atjaunošanā.
– Cik nozīmīga ir bērnu integrācija skolās?
– Šis ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. Jo mazāki ir bērni atgriežoties, jo vieglāk viņiem iekļauties un apgūt latviešu valodu. Burtiski tikko saņēmu ziņu, ka ir ģimene, kas vēlas atgriezties Talsu novadā, bet bērns nezina latviešu valodu. Šis parasti ir sāpīgais jautājums ģimenēm. Mēs nevaram pārmest, kāpēc šīs ģimenes neuztur latvietību, kāpēc bērni nezina latviešu valodu. Pārmest – tas ir pats vieglākais.
Pēc savas pieredzes zinu, ka bērni ir ļoti atvērti jaunai videi un ātri tajā iejūtas. Viņiem izveidojas draugi, ir pulciņi, nodarbības un sava ikdienas dzīve. Un, pārceļot viņus prom no šīs vides un atgriežoties šeit, viss atkal jāsāk no jauna. Mūsu bērnu labsajūta ir ļoti nozīmīga, un veiksmīga integrēšanās ir ārkārtīgi svarīga, lai ģimene iedzīvotos.
Vecākiem vienmēr skaidroju, ka pastāv stingri Ministru kabineta noteikumi, kas uzliek par pienākumu skolām izvērtēt bērna zināšanas. Dažkārt mācību uzsākšana klasi zemāk ir pats labākais lēmums ‒ tas ļauj bērnam bez lieka stresa iejusties vidē un apgūt latviešu valodu. Pašas skolas ir ļoti pretimnākošas un katrā situācijā meklē bērnam piemērotāko risinājumu.
Ar mani ļoti bieži sazinās skolas un konsultējas, ko darīt šādās situācijās. Kopā ar pašvaldību, izglītības pārvaldi, skolu un vecākiem mēģinām risināt šos jautājumus. Un, protams, bēdīgi, ja integrēšanās problēmu dēļ ģimene izlemj doties prom.
– Vai ar jums sazinās arī vietējie uzņēmēji, kuri ir gatavi piedāvāt darbu tiem, kuri apsver atgriešanos?
– Jā. Un tie, kuri nezina mani kā tiešo kontaktpersonu, visbiežāk vēršas pašvaldībā, un tad mēs strādājam ciešā komandā. Ja remigrantam ir nepieciešams darbs noteiktā specialitātē, es izmantoju jau esošo kontaktu loku vai sazinos ar attiecīgo pašvaldību, lai piemeklētu īstos kontaktus. Kopīgiem spēkiem cenšamies palīdzēt katram atrast piemērotāko vietu. Darba devēji Kurzemē kļūst arvien atvērtāki un patiesi ieinteresēti piesaistīt cilvēkus ar ārzemēs gūto pieredzi.
Kopš remigrācijas atbalsta uzsākšanas 2018. gada martā līdz 2026. gada septembra beigām Kurzemē pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās jau 636 ģimenes jeb 1920 cilvēki. Šajā laikā individualizēti piedāvājumi sagatavoti 1902 ģimenēm jeb 5360 cilvēkiem, savukārt 517 ģimenes jeb 1530 cilvēki pauduši interesi par iespēju atgriezties. 2026. gada pirmajos deviņos mēnešos Kurzemē pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 56 ģimenes jeb 185 cilvēki.
#SIF_MAF2026
Saite uz rakstu ReTalsi portālā:
