Šī gada jauno stāstu sēriju “Cilvēkstāsti” iesākam ar Ilzi Gotfrīdu, kura pēc vairāku gadu prombūtnes ārzemēs atgriezās Tukuma novadā, Kandavā. Ilze strādā ģimenes uzņēmumā SIA “Kristaps”, taču, kā pati saka, visvairāk viņa sastopama kafejnīcā “Pie Kristapa”. “Tēvs visvairāk laika pavada galdniecībā un PVC (plastmasas) logu un durvju ražotnē Sabilē, bet mamma veic visa uzņēmuma grāmatvedību, kā arī nedēļas nogalēs cep picas kafejnīcā. Ar mammu esam kā cimds ar roku un viena otru papildinām ar dažādām attīstības idejām un, protams, arī palaižot vienai otru ilgākos atvaļinājumos,” stāsta Ilze.
Ilze strādā ne tikai ģimenes uzņēmumā, bet ir arī Tukuma novada Domes deputāte un, šo pienākumu pildot, piedalās dažādās sapulcēs, kā arī pietiekami daudz laika plāno un velta, lai gatavotos Domes sēdēm un darbam komitejās.
Ilzei ļoti svarīga ir ģimene un tās vērtības. “Mana ģimene ir mans atbalsts, un bez viņiem es nebūtu dzīvē piedzīvojusi tik daudz! Vecāki savu biznesu uzsāka jau 1993.gadā, un viņi daudz laika pavadīja strādājot. Mēs ar brāli ātri kļuvām patstāvīgi, jo mājās bieži bijām vieni, bet mums bija skaidri mūsu pienākumi – vai tā bija suņa “staidzināšana” tiklīdz esam mājās no skolas, vai pulciņu apmeklēšana, vai ēst pagatavošana. Daudz laika pavadījām arī vecākiem līdzi darbos un jau no mazotnes ļoti patika stāvēt aiz letes apkalpot cilvēkus un piekārtot veikalu ar produktiem, lai nebūtu nevienas tukšas vietas. Tieši vecākiem varu pateikties par to, ka, ja vēlies ko sasniegt, tad, pirmkārt, ir jāsapņo un, otrkārt, ir pie tā smagi jāstrādā, un nedrīkst baidīties no jauniem piedzīvojumiem. Vecvecāki bija skolotāji un oma pēcāk arī kļuva par skolas direktori, un arī viņi daudz laika pavadīja darbā. Skola viņiem bija kā mājas, un arī es tur pavadīju daudz laika – zināju katru skolas stūrīti un vēl šodien atceros to skolas smaržu! Mājās vecvecākiem bija lopiņi un neliela saimniecība, kam arī bija jāvelta pietiekami daudz laika. Vasarās siena un kartupeļu talkas, un citi lauku darbi. Man apkārt ir bijuši strādīgi un ļoti mērķtiecīgi cilvēki, un varbūt arī tāpēc man ir šīs pašas īpašības,” ar lepnumu saka Ilze.
Taujāta, kāpēc savulaik emigrējusi uz ārzemēm, Ilze atbild: “Uz ASV aizbraucu spēlēt basketbolu un mācīties universitātē, bet četru gadu vietā paliku tur astoņus gadus. Ar basketbola palīdzību man izdevās iegūt bakalaura grādu un tā laikā man izveidojās ļoti labas attiecības ar profesoriem un, kad biju nolēmusi basketbolistes karjeru Eiropā neuzsākt, bet gan turpināt mācības universitātē, lai iegūtu maģistra grādu, tad viens no profesoriem man piedāvāja darbu viņa departamentā un līdz ar to par mācībām man nebija jāmaksā. Ieguvu maģistra grādu Biznesa Inteliģencē un Analītikā”. Paralēli universitātei Ilze piestrādāja par auklīti, kā arī bija iespēja “izstaidzināt” suņus. Kā studentei, Ilzei maksāja gan stipendiju, gan vēl bija iespēja ar dažādiem darbiņiem papildus nopelnīt. Ilze saka: “Es gribēju baudīt dzīvi ASV, kamēr tur esmu, jo zināju, ka kādu dienu tomēr atgriezīšos mājās, tāpēc vienmēr meklēju iespējas nopelnīt. Iesaistījos arī Filadelfijas brīvo Latviešu biedrībā, kur mani ievēlēja arī par valdes locekli – kopā ar citiem latviešiem centāmies iepazīstināt vietējos ar mūsu tradīcijām, tautu un vēsturi.”
Pēc maģistra grāda iegūšanas Ilze sāka strādāt auditoru kompānijā, kur nostrādāja divus gadus, paralēli aktīvi iesaistoties Latviešu biedrībā un strādājot mazos darbiņus vakaros vai nedēļas nogalēs.
Ilzei ASV ļoti patika. Viņa bija iekārtojusies, ieguvusi ļoti tuvus draugus, arī latviešu ģimeni, kura bija kā otrie vecāki un brāļi. Pie Ilzes brauca ciemos gan vecāki, gan vecvecāki, gan brālis ar sievu, gan tante ar onkuli, gan krustvecāki, gan draugi no Latvijas. Ilze baudīja saviesīgo dzīvi ASV, apmeklēja dažādus koncertus, NBA (Nacionālās basketbola asociācijas) spēles, apceļoja ASV un, protams, reizi gadā brauca arī ciemos uz Latviju.
Kā vienu no iemesliem – atkal atgriezties un remigrēt atpakaļ uz Latviju – Ilze noteikti min ģimeni. “Kad vecvecāki atbrauca ciemos pie manis un aizvedu viņus uz Ņujorku, tad vectēvs ieskrēja stikla durvīs, jo domāja, ka tās ir vaļā, kā rezultātā viņš pārsita uzaci. Tas bija tas brīdis, kad sapratu, ka viņi paliek vecāki, un gribu pēc iespējas vairāk laika pavadīt viņu tuvumā. Tajā pašā gadā mani apciemoja arī brālis ar sievu, kuri nesen bija apprecējušies, un zināju, ka kaut kad viņiem būs bērniņi un gribēšu redzēt viņus uzaugam, nevis bērniem mani zināt, kā “tēta māsa, kura dzīvo ASV”. Tajā laikā krustdēlam arī jau bija kādi pieci gadi un, kad viņa vecāki ciemojās pie manis, tad mans brālis sūtīja video, kā krustdēls mācās braukt ar riteni. Arī tādu mirkļu dēļ man gribējās būt mājās. Man ir ļoti laimējies, ka man ir tik mīloša un saliedēta ģimene, ja tas tā nebūtu un viņi nebūtu mans iemesls atgriezties, tad, iespējams, arī nekad nebūtu atgriezusies, jo arī tur man ļoti, ļoti patika un biju jau iedzīvojusies,” saka Ilze.
Pateicoties uzņēmumam “Your Move” (darba un informācijas portāls), Ilzei bija iespēja atgriezties Latvijā jau ar konkrētu darba vietu. Ilze atminas, kā Facebook lapā viņas paziņa Reinis Znotiņš izplatīja informāciju par uzņēmumu, kas palīdz latviešiem ārzemēs atrast darba vietu Latvijā. Ilze uzrunāja paziņu ar lūgumu – palīdzēt atrast darbu. Viņa atminas: “Nosūtīju Reinim CV, un jau pēc kādas nedēļas vai divām viņš man bija sarunājis Skype interviju ar uzņēmumu “VISMA””. Par šādu uzņēmumu Latvijā Ilze pirms tam nebija dzirdējusi. Uzņēmums nodarbojās tieši ar to, ko Ilze bija mācījusies ASV, un viņa ļoti vēlējās strādāt. Darba intervija norisinājās tiešsaistē, un arī šajā laikā pie Ilzes ASV ciemojās radi, kuri sniedza lielu atbalstu. Pēc pāris dienām ar Ilzi sakontaktējās uzņēmuma pārstāvis, aicinot uzsākt darba gaitas. Tajā laikā uzņēmumam nebija vakances, bet īpaši Ilzei tika radīta jauna darba vieta, jo darba devējs redzēja potenciālu un vēlmi. “Vienmēr būšu ļoti pateicīga vadītājai Ievai un mentorei Andai par riskēšanu, pacietību un ieguldīto darbu,” uzsver Ilze.
Tā kā sākotnēji Ilze atgriezās Rīgā, jo tur gaidīja jaunais darbs, tad jau laicīgi, vēl dzīvojot ASV, ar savu krustvecāku palīdzību viņa sāka meklēt dzīvesvietu. Ilze uzsver: “Man ļoti ir paveicies ar plašo un atsaucīgo ģimeni, kā arī cilvēkiem, kurus esmu sastapusi dzīves ceļā. Esot vēl ASV, jau biju sakārtojusi gan darba jautājumu, gan dzīvesvietas jautājumu, un man nebija pat ne mirkli jāuztraucas, vai būs darbs, vai būs, kur dzīvot. Tas bija īstais brīdis atgriezties, jo viss sakārtojās pats “pa plauktiņiem”. Vēl pirms gada bija doma atgriezties, bet tad nesanāca dabūt darbu, un nodomāju, ka šobrīd vēl nav lemts.”
Atgriešanās Latvijā noritēja viegli un bez liekiem sarežģījumiem. Ilze atminas: “Es pat teiktu, ka biju patīkami pārsteigta par kolēģu pozitīvo attieksmi, jo tajā laikā teica, ka Latvijā cilvēki ir tādi “pūcīgi”, un zinu, ka ir latvieši, kuri arī atgriezās, bet pēc rūgtas pieredzes darba vietā un kolēģiem tomēr devās atkal prom. Man toties bija pilnīgi pretēji un tieši kolēģu dēļ man patika iet uz darbu, kā arī darīt dažādas lietas kopā. Uzņēmuma pasākumi arī vienmēr bija sirsnīgi un jautri. Varbūt tas tāpēc, ka biju starptautiskā un lielā uzņēmumā.”
Par pozitīvo atgriešanos Latvijā Ilze sniedza intervijas gan uzņēmumam “YourMove”, gan radio SWH “Tikko atgriezušies”, gan žurnālam “Ir” u.c. Tāpat, lai motivētu latviešus atgriezties, tika uzņemta filma Kandavā.
Ilze atbalsta remigrācijas koordinatora darbu: “Jā, kādam noteikti tas var ļoti palīdzēt, un zinu, ka pēc manām intervijām arī daudzi sazinājās un prasīja padomu, vai vienkārši stāstīja savas bēdas, ka arī grib atgriezties, bet šobrīd nav iespējams. Vairāki no Kandavas vien ir atgriezušies gan vieni, gan ar ģimenēm, un katram stāsts ir pavisam citādāks.”
Tiem, kuri vēl tikai plāno atgriezties Latvijā, Ilze teic atbalsta vārdus: “Es ieteiktu sekot savai sirdsbalsij! Ja gribas atgriezties, tad tas arī jādara, jo šeit iespējams darīt tieši to pašu, ko ārzemēs. Ja grib, tad var! Protams, šeit algas ir mazākas, bet arī izdevumi ir mazāki un beigu beigās ietaupīt tāpat šeit sanāk vairāk. Latvijā esat tuvu saviem mīļajiem cilvēkiem, un nekāds algas lielums to tā īsti nevar aizstāt. Mēs dzīvojam tikai vienreiz, un nekad nezinām, cik ilgi tas katram no mums vai mūsu mīļajiem būs, tāpēc baudām, kamēr varam!”
Par remigrācijas koordinatoru darbu:
Ja Jums ir jautājumi un nepieciešams atbalsts, lai atgrieztos dzimtenē, aicinām sazināties ar remigrācijas koordinatoru, kurš pēc vajadzību apzināšanas, sadarbojoties ar pašvaldībām vai citām valsts iestādēm, izstrādā individuālu piedāvājumu. Remigrācijas koordinators var sniegt atbalstu par: pakalpojumiem ģimenēm, mājokļa jautājumiem, darba un uzņēmējdarbības iespējām, sociālo un sadzīves jautājumu risināšanu. Ar koordinatora sniegtajiem pakalpojumiem var iepazīties: www.paps.lv. Savukārt vairāk par remigrāciju Kurzemē var uzzināt Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapas sadaļā www.kurzemesregions.lv/remigracija, kur iespējams arī iepazīties ar citu remigrantu pieredzi, atgriežoties dzimtenē.
Informāciju sagatavoja:
Kurzemes plānošanas reģionālā remigrācijas koordinatore
Agnese Berģe
