Iepazīstieties ar Irinu Stauvers, spēcīgo kurzemnieci, kura pēc 25 gadiem ASV atgriezusies Latvijā. Irinas stāsts ir kā kino, kur ir laime, mīlestība un visam pāri pozitīvisms. Irina saka: “Esmu bagāta ar 2 dēliem, 5 jaukiem mazbērniem un 2 mazmazbērniem!”
Foto no personīgā arhīva
Irina ir dzimusi 1940. gadā un bērnību pavadījusi Talsos. 1957. gadā Irina pabeidza Rīgas 2. Medicīnas skolu ar feldšera diplomu. Pavisam jaunai, jau 17 gadu vecumā, sākās darba mūžs gan dažādās medicīnas iestādēs, gan arī, apgūstot citus darbus.
Taujāta, kādi bija iemesli emigrēt no Latvijas uz ASV, Irina stāsta: “1990. gadā iepazinos ar Amerikas latviešiem – Klīvlandes teātra kopu, kura viesojās ar izrādēm Latvijā. Ieguvu jaunus draugus. Man nekad nebija nodomu doties uz Ameriku. 1994.gadā maniem Klīvlandes draugiem bija nepieciešama palīdzība gados vecas un ļoti slimas māmiņas kopšanai mājas apstākļos. Es piekritu šim darbam, un tā nokļuvu Amerikā.”
Irinas ceļš veda uz ASV. Gan aprūpējamā kundze, gan viņas piederīgie bija ļoti jauki latvieši. Irina tika laipni uzņemta. Kā Irina atminas, visi runāja latviski, tikai kundzes mazbērni nerunāja latviski, kas mazliet apgrūtināja savstarpējo komunikāciju, jo pati Irina, ierodoties ASV, bija bez angļu valodas zināšanām.
Irina dalās atmiņās: “Brīvajās dienās bērni vai citi latvieši mani centās iepazīstināt ar Klīvlandes latviešu kopienas dzīvi, apkārtējo vidi. Tā arī iepazinos ar savu nākamo vīru Dailoni Stauvers. Turpmāk viņš manām brīvdienām bija izstrādājis plānus – apmeklējām muzejus, koncertzāles. Viņš mani iepazīstināja ar savu paveikto darbu latviešu mākslas veicināšanai, uzņemto filmu “Par gleznām un gleznotājiem”, kurā redzami latviešu mākslinieki un viņu darbi, rīkotajām mākslas izstādēm, rakstnieku un dzejnieku saietu organizēšanu un citām aktivitātēm.”
Irinas “darba devējai” aizejot mūžībā, viņa atgriezās Latvijā, bet jau zināja, ka noteikti atgriezīsies ASV, lai uzsāktu kopdzīvi ar Dailoni, ar kuru kopā nodzīvoja skaistus 25 gadus. Kā Irina saka: “Pēc dzīvošanas padomju zemē, man šie gadi ir bijuši vislabākie manā dzīvē.”
Dodoties otrreiz uz Ameriku, Irina cerēja, ka drīz kopā ar vīru atgriezīsies Latvijā.
Dzīve ieviesa savas korekcijas, un sapnis par atgriešanos Latvijā nerealizējās, jo vīra Dailoņa dzīve ASV bija sakārtota un ritēja savu gaitu. Likās, ka bija par vēlu, lai pēc vairāk nekā 40 gadiem vīrs mainītu savu ierasto vidi.
Irina turpina: “Pagājušā gada oktobrī mans vīrs devās mūžības ceļos, pievienojoties savam kuplajam draugu pulkam tur, nesagaidījis savu 100. dzimšanas dienu… Mums abiem no pirmās kopdzīves dienas bija skaidrs, ka, Dailonim aizejot, mēs abi atgriezīsimies MĀJĀS. “
Irina nolēma atgriezties Latvijā. “Organizēt atgriešanos nav viegls darbs – gan mentāli, gan fiziski – kārtot dokumentus, sagatavot iedzīvi pārsūtīšanai (šķirojot, pakojot līdzņemamo, no lielas daļas šķiroties, atdāvinot, ziedojot, vai arī izmetot ārā… Pastāv gan iespēja pārdot, bet man tam nebija ne spēka, ne vēlmes, ne laika,.” stāsta Irina.
Pārcelšanās pirmo posmu atviegloja Amerikas cilvēku atsaucība, izpalīdzība. Irinai, kārtojot visas savas lietas, palīdzēja pilnīgi sveši cilvēki. Viņa dalās pārdomās ar pieredzēto, Latvijā kārtojot dažādus dokumentus: “Ierēdņu profesionalitāte un attieksme pret apmeklētāju būtu vērts apgūt (no ASV)… Zināju, ka Latvijā noteikti būs atšķirības no ASV ierastā, bet birokrātiskie “sīkumi” un sajūta, ka ierēdnis ir apgrūtināts ar manām problēmām, atstāja nepatīkamu pēcgaršu. Pietrūkst smaida un vienkāršas sarunas par to, kāds ārā laiks, kā jūtaties – tādi niecīgi sīkumi., kas ikdienu un saskarsmi ar ierēdņiem un veikalu darbiniekiem noteikti padarītu patīkamāku. Smaidam un labam vārdam nevajadzētu būt deficīta precēm!”
Par remigrācijas koordinatoru un tā sniegto atbalstu Irina uzzinājusi internetā. Viņa atzinīgi novērtē koordinatora darbu: “Ir daudz jautājumu un šaubu līdz brīdim, kad pieņemts galīgais lēmums atgriezties. Ir vajadzīga informācija, kas sagaida mājās, kur meklēt palīdzību, sevišķi jaunajām ģimenēm ar bērniem. Aiciniet atgriezties latviešus, kuri ir pensionējušies, materiāli nodrošināti un spēka pilni aktīvi iesaistīties Latvijas dzīvē!”
Tiem, kuri atgriežas Latvijā, Irina teic pozitīvus uzmundrinājuma vārdus: “Esiet droši par savām spējām un zināšanām, iegūstiet savu vietu Latvijas sabiedrībā! Mums katram ir sava dzīves pieredze, ar ko dalīties!”
Informāciju sagatavoja
Kurzemes plānošanas reģiona remogrācijas koordinatore
Agnese Berģe
