Aicinām iepazīties ar Diena.lv portālā publicēto rakstu par Leldi Burvi-Alksni un viņas ģimeni – vīru Gati un viņu četriem bērniem – Albertu, Gustavu, Hermīni un Oto. Viņi uz Saldus novada Novadnieku pagasta Vakrēm pārcēlušies no Norvēģijas, kur aizvadīti vairāk nekā 10 gadi.
Uz Saldus novada Novadnieku pagasta Vakrēm ceļš ved gar Sātiņu skolu. Tad jānogriežas uz Cieceres pusi, kur vējainā uzkalnē, upes un vairāku strautu ieskautas, jaunu veidolu iegūst Vakru mājas. Ceļam vienā pusē plešas kārklu stādījumi, otrā – iekopts saimniecības dārzs. Mājai uzlikts jauns jumts un pabeigta ārējā apdare. Pagalmā bērniem tik plaša smilškaste, ka mazie te varētu ierīkot savu vikingu karaļvalsti. Sētiņā kašājas trīs inkubatora izperētas vistiņas – īstas vikingu vistas –, bet vēl tām jāpaaugas.
Šīs gleznainās, vējainās vietas saimniece Lelde Burve-Alksne mūs sagaida ar rabarberu kūku un gaiļpiešu tēju. Kopā ar ģimeni – vīru Gati un viņu četriem bērniem – Albertu, Gustavu, Hermīni un Oto – uz Vakrēm viņi pārcēlušies no Norvēģijas, kur aizvadīti vairāk nekā 10 gadi. Taču atgriešanās Latvijā notikusi pakāpeniski – it kā pārbaudot, kur ir tā īstā māju sajūta – Norvēģijā vai Latvijā. “Tagad jau esam uz palikšanu, taču Norvēģijas mājā mantas vēl palikušas,” teic Lelde.
Vēstuļu tilts
“Kad vikingi savās lielajās laivās aizceļoja uz Islandi, viņiem bija līdzi gan aitas, gan vistas, gan citi mājlopi. Kad Norvēģijā vikingu mājputnus piemeklējusi milzīga putnu sērga, vistas atkal ievestas no Dānijas, taču tiek uzskatīts, ka īstās seno norvēģu vistas izdzīvojušas tikai Islandē. Tās ir ļoti izturīgas dažādos laikapstākļos,” kad bērni mums parādījuši trīs krāsainu vistiņu aplociņu, pastāsta Lelde. Divdesmit vienu oliņu viņi atveduši no Norvēģijas, izperinājuši inkubatorā, bet izšķīlušies trīs cālēni. Taču inkubators perina vēl.
Šajā apkārtnē esot daudz lapsu. Saimniecībā tiek turētas arī vietējās dējējvistas. Reiz Lelde sēdējusi dārzā un redzējusi, kā lapsa nesatricināmā mierā saimnieces acu priekšā sakampj zobos vistu un aiziet. Nāk arī citi meža zvēri – pret pārnadžu grauzējiem saimnieki nodrošinājušies, pirms sešiem gadiem stādīto ābelīšu stumbriem apsienot aitas vilnas kumšķus. Laiks rāda, ka šī metode strādā; palīdzot arī stumbru apstrādāšana ar aitas taukiem.
Alkšņu vecākais dēls Alberts brāļus un māsu sasauc pie galda dārzā – no šejienes paveras burvīga ainava. Tā arī noteikusi izvēli par labu šīs mājas un zemes iegādei Latvijā. Lelde un viņas vīrs Gatis ir saldenieki. Lelde pabeigusi Druvas pamatskolu, Rīgā – Japāņu valodas un kultūras vidusskolu. “Atradu informāciju kādā žurnālā – o, japāņu vidusskola, ļoti labi! Bez nekādas intereses par Japānu. Gribējās nokļūt mazā skoliņā, un šī vidusskola bija neliela, veidota vēstniecības bērniem. Japāņu valodu sāku mācīties no nulles, mācību laikā – tad jau varēju valodu saprast un parunāt, bet pēc tam to nekad neesmu izmantojusi,” stāsta Lelde.
Pēc vidusskolas, skaidri nezinot, ko tālāk dzīvē darīt, viņa aizbraukusi uz gadu Norvēģijā strādāt par auklīti Au-pair programmā. “Nokļuvu ļoti labā ģimenē, pieskatīju trīs bērnus. Viņi nesaprata angliski, es nesapratu norvēģiski – sākumā ar bērniem runāju latviski,” atceroties pirmsākumus, smej Lelde. “Iemācījos norvēģu valodu, ar šo ģimeni daudz ceļojām, bet es zināju, ka braukšu atpakaļ uz Latviju. Taču ar ģimeni izveidojās ļoti labs kontakts – viņi brauca pie mums ciemos, mēs – pie viņiem.”
Mēs – tie ir Lelde un Gatis, kuri iepazinušies Leldes 16 gadu vecumā. Kad Lelde mācījās Japāņu vidusskolā, Gatis tai laikā Rīgā mācījās restauratoros. Rīgā arī iepazinušies. Tiesa, pēc skolas beigšanas Gatis aizbrauca strādāt un celt kvalifikāciju koka restaurācijas darbos uz Zviedriju, Lelde – uz Norvēģiju. Savā starpā komunicējuši, rakstot vēstules. Vēl nesen, mājā kārtojot mantas, lai izbūvei atbrīvotu vienu no telpām, pārcilājuši kasti ar saglabātajām romantiskajām vēstulēm… 2004. gadā Lelde atgriezās Latvijā un izlēma aizbraukt uz Dāniju – tajā laikā Gatis jau strādāja Norvēģijā. “Dānijā Au-pair programmā nostrādāju tikai trīs mēnešus. Ļoti svarīgi, kādi cilvēki ir apkārt, – man bija citas iedomas un cerības. Sapratu, ka gadu tur noteikti nevarēšu nodzīvot,” pieredzi atklāj Lelde.
Atpakaļ uz Norvēģiju
Atgriežoties no Dānijas, Lelde uzsāka mācīties reklāmas menedžmentu Rīgas Kultūras koledžā. 2007. gadā Lelde un Gatis apprecējās, piedzima Alberts. Jaunā māmiņa sāka mācīties par vizuālās mākslas pasniedzēju Latvijas Universitātē. “Un tad atkal radās sajūta, ka gribas uz Norvēģiju. Mums arī kāzu ceļojums bija uz Norvēģiju. Universitātē interesējos par iespējām tur pavadīt praksi, bet pasniedzēji to noraidīja, jo nevarēja novērtēt, – vismaz tolaik tur bija cita studiju sistēma. Kamēr studēju, Gatis strādāja celtniecībā Rīgā. Tolaik mēs tādu krīzi nemaz nepiedzīvojām, mums nebija aizņēmumu. Rīgā īrējām dzīvokli, bet, kad gaidīju Gustavu, pārcēlāmies uz Saldu, dzīvojām pie manas mammas. Negribējām, ka bērni aug Rīgā,” tā Lelde.
Gadu Saldū uzturējuši mazu veikaliņu, kurā tirgojuši lietotas, uzfrišinātas mēbeles un rokdarbus, tad 2009. gadā nolēmuši braukt uz Norvēģiju atpakaļ. “Jā, atpakaļ uz Norvēģiju. Savai draugu ģimenei jautāju, vai nevaram gadu tur padzīvot. Uz gadu aizbraukt atpūsties, izdomāt, ko gribam. Gatis kādu darbu pastrādāt. Viņi bija ļoti priecīgi – sameklēja mums māju, darbu, tā bija privilēģija. Jo mēs negribējām dzīvot kopā ar vecākiem – tagad mēs gan gribētu dzīvot kopā ar bērnu vecvecākiem,” noraugoties uz kustīgajām atvasītēm, smej Lelde. Viens gads pagājis, otrs, un tā nodzīvojuši Norvēģijā gandrīz 10 gadu. Katru gadu braukuši uz Latviju, bet, kad piedzima Hermīna, 2012. gadā Latvijā arī nopirkuši Vakru mājas Novadniekos. Iekrātu līdzekļu mājas iegādei bijis maz, un nelielu kredītu ņēmuši caur Zviedriju – ne Latvijas, ne Norvēģijas bankas aizdevumu jaunajai ģimenei nedeva.
Tiesa, līdzekļu mājas atjaunošanai sākumā nebija daudz. “Krājām – cēlām, krājām – cēlām,” iekārtošanās procesu raksturo Lelde. Norvēģijā viņa bērniem skolā mācīja vizuālās mākslas un mājturības pamatus. Šis darbs jaunajai sievietei joprojām ir sirdslieta. Bet viņas sirdslieta ir arī klūgu pīšanas darbi. “Norvēģijā bērniem varēju mācīt to, ko pati vēlējos iemācīt. Viņi ir pinuši klūgu mājas, klūgu ziepju traukus. Pīšanas darbi bijuši visiem, kuri ar mani strādājuši,” pasmaida Lelde. Šī aroda pamats 2011. gadā aizsācies caur savulaik populāro mūžizglītības projektu Grundvig. Lelde atceras: “Aizbraucu uz Dāniju, kur bija sabraukuši profesionāli pinēji ar stāžu. Es protu tikai vainagu uzpīt… Tur bija klūgu pinēji no Grieķijas, kuri nodarbojas ar arheoloģisko grozu pīšanu. Mans skolotājs, viens no Dānijas ievērojamākajiem pinējiem Stīns Matsens, kurš man ir autoritāte joprojām, nodarbojas ar šī aroda seno prasmju saglabāšanu un nodošanu tālāk. Kopš tā laika esmu braukusi pie Stīna privāti mācīties uz Dāniju vai uz Norvēģiju, kur Stīns māca zivju grozu pīšanu.” Ja Leldei prasa, vai viņa pārdod grozus, nē – viņa nepārdod, bet var iemācīt uzpīt. Svarīgākais esot amatu nodot tālāk. Stīns arī ierādījis, ka pirmie simts grozi māceklim esot jāatdod. Bet peļņa nekad nav bijusi latviešu meistares mērķis.
Grozu pīšanas meistarklases Lelde vadījusi arī 3×3 nometnēs Latvijā. Viņai pašai pīšana ir vaļasprieks, sirdslieta, terapija: “Ritmiski dzīvojot un ritmiski kaut ko darot, tā ir milzīga dvēseles dziedināšana. Ritms dod spēku, un tad daudz var izdarīt.” Savukārt bērniem klūgu pīšana trenē ne tikai roku veiklību, bet palīdz apgūt arī matemātiku! Šogad Lelde cer vēl noorganizēt divu dienu klūgu pīšanas meistarklasi, lai savas prasmes nodotu tālāk vēl kādiem interesentiem.
Klūgas un vikingu kurpes
Mūsu sarunai pievienojas Gatis, kurš tepat pie Saldus strādā celtniecībā. Kā jau vīram ar zelta rokām, kurš pats saviem spēkiem prot uzbūvēt māju no pamatiem līdz skurstenim un sašūt īstas vikingu ādas kurpes, darba viņam arī Latvijā netrūkst. “Norvēģi vairs tik labi nemaksā. Daudzi tur brauc strādāt uz pāris mēnešiem. Bet ja, atbraucot mājās, redzi, ka kontā vairs nav tik daudz, cik kādreiz bija, teiksim, piecreiz mazāk, tad kāda jēga braukt brom?” lakonisks ir Gatis.
Norvēģu seno ādas apavu šūšanas prasmes viņš apguvis pie norvēģu vīriem Vikingu klubā: “Kad ar ģimeni braucām uz Vikingu festivālu, bērni gribēja vikingu kurpes, un tādas sašuvu. Visi jau tagad domā par naudu… Naudu ar to nenopelnīsi, bet šis ir no tiem izzūdošajiem arodiem. Tādas kurpes, kādas Hermīnai kājās, ir īstās – šūtas no vienīgo oriģinālo kurpju, kas saglabājušās, piegrieztnes. Tādas kurpes vīri bija atraduši Karmojā, vietā, kur dzīvojis pirmais vikingu karalis.”
Arī Lelde uzskata – ja peļņā uz Norvēģiju brauc viens pats, varbūt tas arī ir izdevīgi, bet ja ar ģimeni – finansiālā ziņā nav lielas atšķirības. “Tad, kad atbraucu uz Latviju ar bērniem, bet Gatis palika tur vēl pastrādāt, atzīšos – tas nebija viegli. Ir jādzīvo Latvijā. Un Norvēģijā es klūgas audzēt nevarētu, jo tur ir klintis,” par apstākļiem pajoko Lelde un aicina uz saviem kārklu laukiem. “Cits cīnās ar kārkliem, mēs tos audzējam, un bērni ravē, pelnot kabatas naudu. Smieklīgi – rakstījām projektu klūgu audzēšanas atbalstam, bet palikām aiz līnijas. Kas bija uzrakstīts nepareizi? Viss pareizi, tikai nupat jau atbalstīts cits projekts kārklu apkarošanai…”
Saimnieces 700 kvadrātmetru plašajā klūgu dārzā ir vispārsteidzošākās kārklu šķirnes, kas vestas no Dānijas, – tas esot viņas un skolotāja Matsena kopīgais projekts. Šķirnes atšķiras ar klūgu nokrāsu, piemēram, no divkrāsainajām pin vīna grozus Dānijas karalienei. Te ir franču šķirnes, ir tādas, no kā pin groziņus spāņu dāmām. Kad lapas nobirušas, paveras klūgu īstā nokrāsu un tonīšu saspēle; griež tās līdz ziemas saulgriežiem. Meistari jau saka, ka dāmas grozus pin vaļaspriekam, bet vīri šajā arodā strādā, jo klūgu audzēšana esot ļoti smags darbs, spēka pielietojuma ziņā – kā flīzētājam.
Pirmais gads Latvijā ģimenei bijis liels izaicinājums: “Vajadzēja saprast, kā jūtamies Latvijā, jo bērni šeit mācījās mājmācībā un tālmācībā, skolā negāja. Pērn no oktobra līdz šī gada martam ar ģimeni vēlreiz aizbraucām padzīvot uz Norvēģiju. Mūsu mājas bija Mosterhamnā, Norvēģijas dienvidos, kur izsenis garām gājis seno vikingu jūras ceļš. Tas nav tik vienkārši – atgriezties Latvijā. Mēs pirmoreiz atgriezāmies un domājām: cik labi bija Norvēģijā! Mums bija jāaizbrauc vēlreiz pārbaudīt – vai tiešām tur bija tik labi? Mums ir latviešu draugi Norvēģijā, kuri pat nedomā atgriezties – bērnu dēļ, norvēģu skolu dēļ, lai arī pašiem vecākiem gribētos. Taču viņi nekad neiejustos šajā sistēmā. Bet nepamēģināsi, neuzzināsi. Mēs esam uz palikšanu.”
Lelde ir pārliecināta – priekšstats par valsti veidojas arī no tur pirmajiem sastaptajiem cilvēkiem: “Šī mūsu pieredze ir ļoti laba. Pērn pie mums atbrauca norvēģu draugi ar savām ģimenēm, viņi teica, ka šeit ir sajūta, kā dzīvojot plašumā. Man jau šķiet – vienalga, kur tu dzīvo, ir svarīgi atrast un darīt to savu, kas patīk. Senās lietas ir pamats, no kura rodas viss pārējais, un ir tik svarīgi šo pamatu saglabāt.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.
Pateicamies “Diena” par iespēju rakstu pārpublicēt. Raksta oriģināls pieejams: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/dzives-ritms-norvegija-un-dveseles-dziedinasana-14243169
