Paralēli tendencei doties dzīvot uz ārzemēm aizvien jūtamāk iezīmējas arī cita – cilvēki pēc dzīves ārzemēs grib atgriezties un arī atgriežas Latvijā. Neapšaubāmi, viņiem ir vajadzīgs atbalsts, taču kāds tieši? Turklāt – ja atbraucējiem cukuroti kliņģeri kritīs no gaisa, Latvijā dzīvojošie var būt neizpratnē: pag, pag – ar ko viņi labāki? Jārīkojas gudri – tā, lai cilvēki, kas devušies prom, atgriežas mājās, bet tās nepamet nākamie izbraucēji.
«Man prieks, ka Rīgas reģionā dzīvot atgriežas visu vecumu un profesiju cilvēki no dažādām pasaules malām,» stāsta Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore. Viņa ir viena no piecām reģionālajām koordinatorēm, kas ikdienā uzrunā iespējamos reemigrantus un atbalsta tos, kuri jau nolēmuši atgriezties. «Dažkārt šķiet, ka atgriezties no Skandināvijas vai Vācijas ir tas pats, kas pārcelties uz Rīgu no Daugavpils, jo tā ir Eiropas Savienība,» saka Daina Šulca. «Mazliet sarežģītāk ir pārcelties no Lielbritānijas, jo tā vairs nav Eiropas Savienības valsts, bet Latvijā atgriežas arī no tālākām zemēm – Kanādas, ASV, Jaunzēlandes, Japānas.»
Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pašlaik atgriežas, ir dzīves dārdzības pieaugums mītnes valstī.
Otrs biežākais iemesls – tā dēvētie stikla griesti. «Savā zemē augt un celties ir daudz vairāk iespēju nekā ārzemēs, kur tik labi nezini ne valodu, ne mentalitāti, ne sabiedrību. Pienāk brīdis, kad vietējie izrādās pārāki – tieši tāpat kā mēs savā zemē. Padzīvojot ārzemēs, daudzi cilvēki saprot, ka savus sapņus viņi var piepildīt te – Latvijā,» stāsta Daina Šulca.
«Man prieks, ka Rīgas reģionā dzīvot atgriežas visu vecumu un profesiju cilvēki no dažādām pasaules malām,» stāsta Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore. Viņa ir viena no piecām reģionālajām koordinatorēm, kas ikdienā uzrunā iespējamos reemigrantus un atbalsta tos, kuri jau nolēmuši atgriezties. «Dažkārt šķiet, ka atgriezties no Skandināvijas vai Vācijas ir tas pats, kas pārcelties uz Rīgu no Daugavpils, jo tā ir Eiropas Savienība,» saka Daina Šulca. «Mazliet sarežģītāk ir pārcelties no Lielbritānijas, jo tā vairs nav Eiropas Savienības valsts, bet Latvijā atgriežas arī no tālākām zemēm – Kanādas, ASV, Jaunzēlandes, Japānas.»
Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pašlaik atgriežas, ir dzīves dārdzības pieaugums mītnes valstī.
Otrs biežākais iemesls – tā dēvētie stikla griesti. «Savā zemē augt un celties ir daudz vairāk iespēju nekā ārzemēs, kur tik labi nezini ne valodu, ne mentalitāti, ne sabiedrību. Pienāk brīdis, kad vietējie izrādās pārāki – tieši tāpat kā mēs savā zemē. Padzīvojot ārzemēs, daudzi cilvēki saprot, ka savus sapņus viņi var piepildīt te – Latvijā,» stāsta Daina Šulca.
Iedvesmojoši stāsti
Eva Behmane kopā ar vīru 2006. gadā devās uz Lielbritāniju ar domu mazliet paceļot un paskatīties pasauli, taču nodzīvoja tur gandrīz 10 gadus – darbs prestižā uzņēmumā, studijas, lielpilsētas dzīve. Viss mainījās, kad meitiņa sāka jautāt:
kāpēc jārunā latviski, ja dzīvojam Lielbritānijā?
Tas bija lūzuma punkts – vecāki saprata, ka bērniem jāaug savā dzimtajā pusē, kopā ar vecvecākiem. Tā viņi atgriezās – sākumā domāja par Rīgu, bet sirds aizveda uz laukiem pie Skrundas, kur ģimene atrada atjaunojamu māju un nosauca par Trīsuļiem. Kādu laiku Eva Skrundas novadā palīdzēja atgriezties mājās arī citiem. «Viņa teica: «Es esmu mājās.» Tieši šī sajūta – būt mājās – ir tas, ko meklē daudzi reemigranti,» stāsta Agnese Berģe, Kurzemes reģiona reemigrācijas koordinatore.
Iedvesmojošs ir arī daugavpilieša Jegora Ņikitina stāsts. 2014. gadā viņš devās uz Edinburgu, kur strādāja itāļu restorānā, bet atgriezās Latvijā un tagad pasniedz ēdienu gatavošanas kursu Daugavpils Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā, kur pats savulaik mācījās. «Katra reemigranta pieredze ir stāsts par drosmi – spēju mainīt it visu savā dzīvē, jo pārvākšanās ir ļoti izlēmīgs solis gan aizbraucot, gan atgriežoties,» uzsver Ruta Priede, Latgales reģiona reemigrācijas koordinatore.
Kāpēc viņi neatgriežas?
Reģionu reemigrantu koordinatores uzsver – lai veicinātu cilvēku atgriešanos, nepieciešama vienota stratēģija un cieša sadarbība starp valsti, pašvaldībām un nevalstisko sektoru. Atgriezties bieži attur bailes, neziņa un informācijas trūkums. «Vairākus gadus dzīvojot ārvalstīs, cilvēkiem zūd priekšstats par to, kāda šobrīd ir dzīve Latvijā,» uzsver Inga Madžule, Vidzemes reģionālā reemigrācijas koordinatore. Viņi nezina, kā mainījušās birokrātiskās prasības, izglītības sistēma, nodokļu politika, darba tirgus, kāda ir veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēma un citas praktiskas lietas. «Pašvaldībām un valsts institūcijām jābūt proaktīvām, nodrošinot skaidru un ērtu informāciju par atgriešanās procesu, darba un uzņēmējdarbības iespējām, kā arī palīdzot ar praktiskām lietām, piemēram, bērnudārzu un skolu reemigrantu bērniem,» norāda Anete Briņeca, Zemgales reģionālā reemigrācijas koordinatore.
1. Dzīvesvieta
Kur mēs dzīvosim? Tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, domājot par atgriešanos. Rīgā un Pierīgā situācija ir labāka, bet reģionos – bēdīga. Kam te vēl saglabājies savs mājoklis, problēmu mazāk, pārējiem jāmeklē vēlmēm un maciņam atbilstīgs piedāvājums. «Mājokļa pieejamība ir būtisks aspekts. Pašvaldībām būtu jāizskata iespējas sniegt atbalstu, piemēram, atvieglotus īres nosacījumus, pašvaldību mājokļu piešķiršanas programmas vai nekustamā īpašuma nodokļu atlaides reemigrantiem,» uzskata Inga Madžule. Daudzas Kurzemes pašvaldības jau šobrīd domā, kā atvieglot atgriešanās ceļu. Piemēram, Tukuma novadā ieviesta finansiālā atbalsta programma reemigrantiem, kas palīdz segt īres izmaksas un labiekārtot dzīvesvietu. Savukārt Liepājā plāno attīstīt jaunus dzīvojamos kvartālus, kas būs liels ieguvums arī tiem, kuri atgriežas pēc ilgāka laika ārzemēs.
2. Darbs
Šaubas par atgriešanos Latvijā rada arī bažas par iespējām atrast labi apmaksātu un stabilu darbu, kas ļautu saglabāt līdzšinējo dzīves līmeni. Jau otro gadu un līdz 2026. gadam reemigranti var saņemt vienreizēju atbalstu uzņēmējdarbībai – finansējumu līdz 8000 eiro jaunam uzņēmumam vai darbavietas izveidei reemigrantam. Stāstu ir daudz – šis piedāvājums sevi attaisnojis. Tomēr ar atbalsta palielināšanu uzņēmējdarbības veicināšanai nedrīkst pārsteigties. Kā stāsta VARAM Valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša, nereti izskan jautājumi, kāpēc reemigranti ir svarīgāki par tiem, kas nekur nav aizbraukuši. Atbalstam jābūt sabalansētam, lai neveicinātu to, ka vietējie cilvēki brauks prom, lai atgriežoties saņemtu atbalstu.
Uzsverot, ka reemigranti – uzņēmēji ir nozīmīgs resurss reģionālās ekonomikas attīstībai, Inga Madžule norāda: «Viņi ienes jaunas idejas, starptautisku pieredzi un rada jaunas darbavietas. Lai šo potenciālu pilnībā izmantotu, jāsamazina birokrātiskie šķēršļi uzņēmējdarbības uzsākšanai, jānodrošina skaidra un saprotama informācija par nodokļu sistēmu un jāizveido mērķtiecīgi atbalsta mehānismi jaunajiem uzņēmējiem.» Dažās valstīs jaunajiem uzņēmējiem tiek piedāvāti atvieglojumi pirmajos darbības gados, lai varētu nostiprināt savu biznesu, bet Latvijā līdzīgu mehānismu ir maz.
Vēl viens ieteikums: uzņēmējiem un valsts institūcijām jāveicina attālinātā darba iespējas. «Tas ļautu arī Latgales cilvēkiem būt konkurētspējīgiem strādāt, piemēram, valsts pārvaldē vai starptautiskos uzņēmumos, kur ir labi apmaksāts un stabils darbs. Ja reemigranti jūt, ka viņu pieredze tiek novērtēta, tas veicina pozitīvu attieksmi un piederības sajūtu,» norāda Ruta Priede. Papildu izaicinājums, kas ietekmē reemigrāciju, ir arī dubultnodokļi attālinātajam darbam cilvēkiem, kas strādā ārvalstu uzņēmumos, bet dzīvo Latvijā. Un vēl kāda nianse: reemigrantiem nereti ir grūtības atjaunot kredītreitingu un nokārtot parādsaistības Latvijā. Cilvēki, kuriem pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes palika parādi, bieži vien nevar atgriezties, jo baidās no finansiālām sekām.
3. Bērni
«Vienam cilvēkam vai pārim atgriešanās Latvijā ir daudz vienkāršāka nekā ģimenei ar bērniem,» uzsver Daina Šulca. Šīm ģimenēm ir svarīgi, lai izglītības sistēma derētu arī reemigrantiem, īpašu uzmanību veltot valodas apguvei, mācību programmu pielāgošanai un starptautisko pieredzi guvušo bērnu iekļaušanai skolās. «Bērnu veiksmīga integrācija izglītības sistēmā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Atšķirīgās izglītības sistēmas, valodas barjera un resursu trūkums rada papildu grūtības gan bērniem, gan skolotājiem un vecākiem. Lai veiksmīgāk integrētu šos bērnus, būtu nepieciešams plašāks atbalsts skolotājiem un speciālistiem, kas palīdzētu reemigrantu bērniem apgūt latviešu valodu un pielāgoties Latvijas izglītības sistēmai,» saka Inga Madžule.
4. Ikdiena
Vēl viens aspekts, par ko jādomā atgriežoties, – dzīvesbiedrs no citas valsts, jo rodas jautājumi par uzturēšanās atļaujām, latviešu valodas apguvi, izglītības iespējām, darba atrašanu un integrēšanos sabiedrībā. Izskanējusi doma: varbūt valsts reemigrantiem zināmu laiku varētu piedāvāt līdzīgu atbalstu kā Ukrainas bēgļiem – valodas kursi ģimenes locekļiem, kas latviski nerunā, dzīvesvieta, atvieglojumi sabiedriskajā transportā un citur? «Mēs nevar likt vienādības zīmi starp reemigrantiem, kuri tomēr ir mūsējie, un karā cietušiem cilvēkiem, kuri šeit atbraukuši uz laiku un pirms tam nav bijuši saistīti ar šo valsti ne valodas, ne kultūras, ne integrācijas ziņā,» saka Ilze Oša. Bet reemigrācijas koordinatores uzsver, ka pēdējos gados uz labo pusi mainās sabiedrības attieksme, – cilvēki kļūst atvērtāki un pret reemigrantiem izturas saprotošāk. «Mēs visi kopā varam kļūt vēl pieņemošāki un atbalstošāki, jo katrs, kurš izvēlas atgriezties, ir ieguvums. Reemigranti atved līdzi ne tikai zināšanas un darba pieredzi, bet arī drosmi, uzņēmību un bieži vien jaunas idejas, kas spēj iedzīvināt vietējo kopienu,» uzskata Agnese Berģe. «Tieši cilvēcīgs kontakts un sajūta, ka esi gaidīts, bieži vien palīdz pieņemt lēmumu par labu atgriešanās ceļam.»
Ne tikai atgriezties. Palikt!
«Diemžēl neviens neapkopo datus, vai un cik trimdas latviešu pēcnācēju atgriežas Latvijā,» saka Māra Mclaughlin–Taylor, biedrības Ar pasaules pieredzi Latvijā valdes priekšsēdētāja.
Māra ir trimdas latviete no Ņujorkas, viņas vecvecāki dzimuši Latvijā, bet mamma – dīpīšu nometnē Vācijā: «2019. gadā pārcēlos uz Rīgu – sajutu saikni ar Latviju, turklāt savā tobrīd ļoti stabilajā dzīvē gribēju ko mainīt, meklējot jaunus piedzīvojumus un izaicinājumus. Par valsti, kurā dzīvojam, zinām visus sīkumus – gan pozitīvo, gan negatīvo, savukārt no malas daudz kas izskatās citādi. Katra vieta var būt sapņu zeme, kamēr to nepazīst. Perfektā dzīve neeksistē nekur – cilvēki savu laimi meklē un atrod paši.»
Atceroties iedzīvošanos Latvijā, Māra uzsver, ka nevar likt vienādības zīmi starp trimdas latviešiem un reemigrantiem, kuri Latvijā dzīvojuši un te atgriežas. Uz Latviju viņa pārcēlās kopā ar vīru amerikāni: «Ļoti svarīgi, lai valsts padomā arī par reemigrantu partneriem un bērniem, kas nav Latvijas pilsoņi. Ja viņi te nevarēs iedzīvoties, ģimene brauks prom. Latvijā daudz kas ir vērsts uz to, lai cilvēki atgrieztos, bet vajadzētu vairāk domāt arī par to, lai viņi šeit paliek. Ar vienu koordinatoru reģionā ir par maz.
Būtu vajadzīgs cilvēks, pie kura var meklēt palīdzību, ne tikai lai atgrieztos, bet arī lai iedzīvotos.
Saprotu, ka tiem, kas pārcēlušies, nevajag piedāvāt ko vairāk kā vietējiem, bet jāapzinās, ka integrācijas process viņiem tomēr ir vajadzīgs. Pietiek ar vienām lielām grūtībām, ar vienu krīzi, lai nolemtu: nē, te nepalikšu. Ja atgriezušies cilvēki aizbrauc otrreiz, viņi vairs neatgriezīsies.»
Nav tā, ka reemigrantiem nekas nav pieejams, bet informācija ir grūti atrodama, katra lieta dzīvo citā ministrijā – nodarbinātība pie ekonomikas, valoda pie izglītības. Sākumā Māru te noturēja svešu cilvēku sirsnīgi teiktais: cik labi, ka tu esi pārcēlusies uz Latviju! Pēc tam noturēja cilvēki ar līdzīgu pieredzi – kopiena, kas atbalstīja grūtos brīžos. «Cilvēkiem, kuriem te neviena nav, ir grūti iedzīvoties Latvijas introvertajā sabiedrībā,» secinājusi Māra. Tieši tādēļ biedrībā Ar pasaules pieredzi Latvijā satiekas cilvēki, kas noteiktu savas dzīves daļu ir dzīvojuši ārpus Latvijas, – lai izstāstītu savu stāstu, meklētu pieredzi un veidotu atbalsta tīklu dažādām dzīves situācijām: labu juristu, ārstu utt.
Māra uzskata, ka vēl joprojām ir latviešu pēcteči, kas gribētu te atgriezties: «Pasaulē ir cilvēki, kuri, sākot interesēties par savām senču saknēm, atrod Latviju. Viņiem te ļoti patīk, bet – ko varam piedāvāt? Vasaras skolas? Prakses iespējas? Arī Latvijas augstskolas varētu aktīvi rekrutēt trimdas latviešu pēcnācējus. Tas nozīmē, ka mums jābūt gataviem uzņemt cilvēkus, kuri nerunā vai kautrējas runāt latviski. Arī es atgriežoties latviski runāju tā, ka mani saprot, bet ne vienmēr sapratu, ko saka man, taču latviešu valodas kursus augstākam līmenim atrast nevarēju.»
Mana pieredze
Sāku no baltas lapas
Emīls Linga, kafejnīcas Kind of Cafe saimnieks:
«Uz dzīvi Ķekavā 2023. gadā atgriezāmies pēc sešu gadu prombūtnes Islandē. Tobrīd sajutu, ka aplis ir noslēdzies, – ārzemēs biju ieguvis lielu pieredzi, daudz mācījies un izdarījis, tāpēc sapratu: ja tik daudz esmu sasniedzis Islandē, varēšu to izdarīt arī savā zemē.
Atgriezties Latvijā pēc sešiem gadiem šobrīd nozīmē to pašu, ko savulaik atgriezties pēc 20 gadiem, jo pārmaiņas mūsdienās notiek daudz straujāk nekā kādreiz – jau pēc dažiem prombūtnes gadiem ir jaunas ēkas, jaunas struktūras, virzieni un noteikumi.
Lai arī jaunā paaudze mainās un kļūst arvien ārzemnieciskāka, ikdienā joprojām nākas atdurties pret latvisko noslēgtību – to bijām jau piemirsuši.
Tas kā skrūvspīlēs ieliek un bremzē gan biznesa, gan latviskās komūnas attīstību. Islandē cilvēki konfliktus risina citādi, smaida daudz vairāk, vienmēr sasveicinās un ir laipnāki cits pret citu – gatavi sarunāties.
Kad 2023. gadā atgriezāmies Latvijā, devos uz pašvaldību jautāt, ko varu darīt. Man ieteica vērsties pie reemigrantu koordinatoriem, par kuriem pirms tam nekādu informāciju atrast nevarēju. Šis atbalsts jāreklamē vairāk! Uzsākt uzņēmējdarbību reemigrantam ir sarežģītāk nekā tiem, kas dzīvojuši uz vietas. Man Latvijā vairs nebija nekādu kontaktu – kā balta lapa. Turklāt biju nomainījis darbības sfēru un jutos kā pilnīga nulle, bet bija ļoti strauji jāielec biznesa vidē.
Ikvienam, kurš atgriežas Latvijā ar biznesa ideju, iesaku painteresēties par finansiāla atbalsta saņemšanu reemigrantiem. Man tas bija ļoti noderīgs, jo kredītu dabūt diez vai varētu – Latvijā nebiju ne strādājis, ne maksājis nodokļus. Iesaistoties valsts un pašvaldības sniegtajā uzņēmējdarbības atbalsta programmā reemigrantiem, abi ar sievu Ievu Ķekavā nodibinājām katrs savu uzņēmumu – tirdzniecības centrā Liiba man ir kafejnīca, savukārt Ievai dizaina paklāju studija KOS RUG. Mūsu bizness atrodas specifiskā vietā – Ķekava ir Rīgas guļamrajons, un Rīgā, iespējams, būtu citas izmaksas ar tām pašām iespējām. Kopumā ar sparu noturam optimismu un ticību izaugt lielākiem un palikt Latvijā.»
Mēs esam tādi burta kalpi!
Ilze Paterson, skolotāja:
«Latvijā gandrīz 20 gadus biju nostrādājusi par skolotāju un direktora vietnieci, man bija laba alga. Vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā aizbraucu uz Lielbritāniju pamācīties valodu, bet tur izveidoju attiecības un galu galā pārcēlos dzīvot.
Kad dzīvē notika liela nelaime, teicu vīram, ka ļoti gribu māju laukos. Atradām brīnišķīgu īpašumu Vecpiebalgā, bet bez īpašas domas atgriezties. Sākās kovids, mūsu viesmīlības bizness Skotijā apstājās, un vairāk dzīvojām Latvijā, nevis Skotijā.
Sapratu, ka pilnu laiku Latvijā strādāt negribu, bet mazliet varētu gan – lai būtu cilvēkos. Dzirdot, cik ļoti Latvijā vajag latviešu valodas skolotājus mazākumtautību skolās, sapratu – es iešu! Sūtīju savu CV, bet – neviens pat neatbild! Izrādījās, ka man neesot atbilstošas kvalifikācijas – trūkstot latviešu valodas skolotāja papīra! Lai to iegūtu, jāmaksā 750 eiro un pusgads jāmācās! Tādas dusmas uznāca! Man ir 61 gads. Vai es, latviete, nevarētu septiņgadīgiem bērniem pamācīt latviešu valodu?! Nē, jo nav papīra!
Te uz papīriem skatās kā nekur citur Eiropā, mēs esam tādi burta kalpi! Tā ar darbu smagi aplauzos.
Atgriežoties Latvijā, traucē ne tikai birokrātija, bet arī zemais apkalpošanas serviss. Reizēm ir sajūta, ka mazs cīsiņš grib izlikties par lielu sardeli. Kad reģistrēju vīra uzturēšanos Latvijā, darbiniece bija ļoti rupja un skaļi komentēja, ka tādi kā mēs, kas vazājas no valsts uz valsti, izplata kovidu… Bet vislielākais šoks bija, kad pēc 18 gadiem ārzemēs pirmoreiz braucu no Mārupes uz Rīgu ar mikroautobusu un nezināju, kur ir galapunkts. Jautāju šoferim: «Vai šī ir pēdējā pietura?» Viņš atbildēja: «Kas – tu neredzi?» Pārsteigta pie sevis nomurmināju: «Varējāt jau pieklājīgāk atbildēt…» Un tad viņš teica: «Ej dirst!» Biju šokā un domāju, ka nekad nespēšu dzīvot Latvijā, lai kā arī vēlētos. Kāds gudrais ir teicis, ka visas nelaimes sākas ar salīdzināšanu, un diemžēl man ir, ar ko salīdzināt.»
Zini un izmanto!
Par reemigrantiem Latvijā gādā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un plānošanas reģionu projekts Reģionālais reemigrācijas koordinators. Informāciju meklē www.paps.lv (abreviatūra PAPS nozīmē – Palīdzam atgriezties pašu sētā).
Par remigrācijas koordinatoru darbu:
Ja jums ir jautājumi vai nepieciešams atbalsts, lai atgrieztos dzimtenē, aicinām sazināties ar remigrācijas koordinatoru. Pēc jūsu vajadzību apzināšanas, sadarbojoties ar pašvaldībām un citām valsts iestādēm, koordinators izstrādās individuālu piedāvājumu. Remigrācijas koordinators var palīdzēt ar jautājumiem par pakalpojumiem ģimenēm, mājokļa risinājumiem, darba un uzņēmējdarbības iespējām, kā arī ar sociālo un sadzīves jautājumu risināšanu.
Plašāka informācija par remigrācijas koordinatora sniegtajiem pakalpojumiem pieejama tīmekļa vietnē www.paps.lv. Lai uzzinātu vairāk par remigrāciju Kurzemē, aicinām apmeklēt Kurzemes plānošanas reģiona mājaslapu www.kurzemesregions.lv/remigracija un sekot Facebook lapai “Atgriežos Kurzemē”.
Informācija no portāla “Santa.lv”, kurā izvietots iepriekš žurnālā “Ieva” publicēts raksts: https://www.santa.lv/raksts/aktuali/kapec-latviesi-negrib-atgriezties-no-arzemem-divi-stasti-divas-pieredzes-71931/
