AUTORS
Agnese Drunka, Latvijas Radio
Pandēmijas pirmais vilnis, kad mācījāmies strādāt attālinātā režīmā, ieskicēja tendenci atgriezties Latvijā. Robežām attālinātā darba tirgū pazūdot, radās iespēja dzīvot Latvijā, bet strādāt jebkurā vietā pasaulē. Vai arī dzīvot jebkur pasaulē un strādāt Latvijā.
Tā, piemēram, šobrīd dzīvo viens no sarunas dalībniekiem, Miks Muižarājs, kurš sarunai pieslēdzas no Kairas. Sarunas gaitā var labi just, ka viņš atrodas Ēģiptes galvaspilsētā, jo mūsu sarunā nepārtraukti fonā dzirdamas automašīnu signāltaures un citi lielpilsētai atbilstoši trokšņi.
“Pāreja uz attālināto darbu manā gadījumā notika tāpēc, ka sākās Covid-19 pandēmija, kas apstādināja ceļošanu un strādāšanu uz vietas ārzemēs,” stāsta Miks Muižarājs, biedrības ”Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes priekšsēdētāja vietnieks. “Tas, kas redzams starptautiskā kontekstā, ka darba tirgus ļoti strauji mainās, bet šis process iesākās vēl pirms Covid-19. Vēl pirms pandēmijas jau 10-30% cilvēku strādāja attālinātā režīmā, tad kovids šo procesu paātrināja. Globālā mērogā notiek ļoti strauja darba tirgus transformācija. Pasaules Ekonomikas forums prognozē, ka nākamajos piecos gados Eiropas Savienībā gandrīz puse darba ņēmēju strādās pilna laika attālinātā režīmā, jo liels skaits uzņēmumu veic investīcijas darba procesu digitalizācijā. Tas atstās sekas darba tirgū. Arī Latvijā teju 28% uzņēmumu saka, ka arī pēc pandēmijas beigām viņi plāno saglabāt visus darbiniekus attālinātā režīmā un vēl 16% saka, ka tas notiks ar pusi vai daļu darbinieku.”
Šī brīža Latvijā katrs piektais darba ņēmējs strādā attālināti, un tas patiesi iezīmē arī pasaules tendenci. Tas, savukārt, rosina virkni jautājumu, kā valstij pielāgoties šīm izmaiņām.
Pandēmija iedevusi milzīgu grūdienu, lai attālinātā darba tirgus attīstītos, un arī NVA izsludināto vakanču lokā arvien biežāk parādās vakances, ar atzīmi, ka darbs veicams attālināti. Un 2021. Gada astoņos mēnešos bijušas reģistrētas aptuveni 300 vakanču, ar norādi, ka darbs veicams attālināti. Attālinātam darbam meklē tulkus, klientu apkalpošanas speciālistus, pārdošanas speciālistus un arī skolotājus. Ļoti populāra nozare šajā ziņā ir informāciju tehnoloģiju joma.
To, cik naski vakances aizpilda diasporas pārstāvji, gan šobrīd neviens lāga nevar pateikt.
Tiesa, šie notikumi ir laba ziņa diasporas pārstāvjiem apdomāt iespēju atgriezties Latvijā. Tikmēr vēl virkne jautājumu, kas jāsakārto, lai iespēja dzīvot Latvijā, bet strādāt attālināti jebkurā vietā pasaulē, kļūtu vienkārša un bez apgrūtinājumiem.
“Tie ir jautājumi, kas saistīti ar nodokļu sistēmu, sociālo nodrošinājumu, infrastruktūras pielāgošanu, kopstrādes telpu radīšanu un vēl virkni faktoru,” saka Miks Muižarājs. “Visi šie jautājumi ir jāsakārto, lai Latvija kļūtu par izvēles vietu, lai piesaistītu attālinātā darba veicējus, ne tikai no diasporas, attiecībā uz remigrācijas procesu, bet arī iesaistot Latvijas darba tirgū tos profesionāļus, kuri paliks dzīvot savās mītnes zemēs, jo viņiem, piemēram, tur ir īpašumi.”
Pēc Mika Muižarāja aplēsēm, Latvijā šobrīd ir 890 tūkstoši darba ņēmēju. Ja Latvija atvieglotu attālinātā darba veikšanas procesu, tad mēs palielinātu darba ņēmēju skaitu, palielinātu darba tirgus apjomu un veicinātu mūsu ekonomikas izaugsmi.
LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētniece Inese Šūpole strādā pie jauna Ārlietu ministrijas ierosināta pētījuma par attālināto darbu kā iespēju sadarbībai ar diasporu. Pētījuma ietvaros veic attālinātā darba veicēju aptauju, tostarp veiktas padziļinātas intervijas, lai izprastu darba attiecības remigrantiem, kuri atgriezušies Latvijā, bet attālināti strādā ārzemēs. Otra grupa ir emigranti, kas dzīvo ārzemēs, bet strādā Latvijā. Pirmie secinājumi, aptaujājot abas grupas, mudina domāt par četriem tematiem. Pirmkārt, ir nepieciešama darba devēja uzticēšanās saviem darbiniekiem, lai varētu attālināto darbu attīstīt.
Otrkārt, veicot attālināto darbu kolektīvā, darba devējam jādomā par to, kā veicināt un uzlabot koleģiālu komunikāciju, lai attālinātā darba veicēji nejustos izkrituši no aprites, nesaprasti, aizmirsti.
Atsevišķs temats ir dažādi juridiskie statusi, veicot attālinātu darbu- vai darba ņēmējs, vai pašnodarbinātais. No tā izriet gan sociālie pabalsti, gan nodokļu jautājumi.
Ceturtkārt, aktualizēts jautājums par darba vides sakārtošanu attālinātā darba tirgū.
Bet, ja mēs gribam uzzināt, kura ir kuplāk pārstāvēta grupa – tie, kuri atgriezušies Latvijā un strādā ārzemēs, vai tie, kuri dzīvo ārzemēs, bet attālināti strādā Latvijā, ir teju neatbildāms jautājums. Kā uzsver Miks Muižarājs migrācija šobrīd norit digitāli un tāpēc nav iespējams izsekot šim procesam.
Te mēs nonākam pie jautājuma, vai Latvijā vispār ir definēts attālinātais darbs migrācijas sistēmā. Atbilde no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) ir īsa un kodolīga- nav.
“Imigrācijas likums nekādā veidā neiejaucas attālinātā darba veikšanā un konceptā. Ja ir Latvijas vai ārvalstu pilsonis, kurš dzīvojot Latvijā vēlas strādāt attālināti ārzemēs, viņš to brīvi var darīt,” skaidro PMLP Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede. “Viņam nav jāsaņem nekādas atļaujas no PMLP, nav pat jāziņo PMLP par šo faktu. Un otrādi, ja LV reģistrēts darba devējs vēlas attālināti nodarbināt ārzemēs dzīvojošos, viņam nav nekādas procedūras jāveic PMLP. Viņi ir brīvi no jebkuras imigrācijas procedūras.”
Izklausās vienkārši, bet realitātē tas tā nav. Ja runa ir par Latvijas valsts piederīgajiem, tur viss ir kārtībā. Bet Latvija uz diasporu skatās plašāk, tie ir ne tikai Latvijas valstpiederīgie, bet arī viņu ģimenes locekļi, cilvēki ar kuriem nav noslēgtas laulības, bet kuri remigrē. Un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc emigrē atkārtoti – otra puse, kurš nav latvietis, nespēj šeit iedzīvoties, iejusties, atrast darbu. Ja personas nav noslēgušas laulību, ierodoties Latvijā, otrai pusei, kas ir trešo valstu pilsoņi, pie šābrīža likumdošanas, nav pamata uzturēties Latvijā.
Šobrīd Eiropas savienībā 11 valstis ir izstrādājušas attālinātā darba vīzu, kas dod iespēju attālinātā darba veicējiem kādu laiku uzturēties konkrētajās valstīs un uz šo jautājumu var skatīties no diasporas politikas perspektīvas, bet arī būtu veids, kā piesaistīt “gudros” prātus Latvijas darba tirgum.
Igaunijā, kas viena no pirmajām sākusi ieviest attālinātā darba vīzas, par tām ir milzu interese. Šobrīd strādā pie tā, lai tādu ieviestu Latvijā. Skaidrs ir viens, tas nebūtu dokuments, ko dalītu pa labi, pa kreisi, bet tas būtu veids, kā piesaistīt augsti atalgotu darba spēku, tostarp arī diasporas pārstāvjus.
Projekts vīzai attālinātā darba veikšanai ir izstrādāts, šobrīd norit tā apspriešana un izvērtēšana. Kad tās tiks ieviestas dzīvē, nav skaidrs. Bet vai tā risinātu virkni jautājumu attālinātā darba veikšanai, laiks rādīs. PMLP pārstāve gan norāda, ka tāda vīza būtu īslaicīgs risinājums, jo tāda tiktu piešķirta uz gadu.
