Latviesi.com: Kuldīgas biznesa inkubatora vadītāja: Uzņēmēji-remigranti nebaidās eksportēt

Pēdējā laika “mediju mīlulis” ir Kabiles muižas vīna un sidra darītava, kuru kopā ar vēl trešo partneri izveidojušas vieglatlētes māsas Lauma un Māra Grīvas – un katra no viņām kādu laiku dzīvojusi ārzemēs. Taču remigrantu radīto uzņēmumu vidū ir arī, piemēram, Andras Oto izveidotais “Mazliet romantikas”, kurā top Ziemassvētku, kāzu un citi dekori, Aijas Pušīlovas un Oskara Oficiera brīvdienu māja “Raxti” un Babru ģimenei piederošā sietspiedes darbnīca “TingPrint”.

Kabiles vīna darītavas līdzīpašniece Lauma Grīva prezentē ražojumus Valsts prezidentam Egilam Levitam. Foto: Kuldīgas biznesa inkubators

Lielākajai daļai jauno uzņēmēju, kuri izturējuši pirms-inkubācijas jeb idejas testēšanas posmu un nodibinājuši reālu uzņēmumu, pēc tam labi “aizgājis”. Ir gan tādi, kuriem nācies atzīt – nebūs. Un labāk, lai tas notiek agrāk, nekā vēlāk – vērtē inkubatora vadītāja. Sarunā ar Līgu Raitumu Latviesi.com atklāj – vai un kā atšķiras no ārzemēm atbraukušo biznesa sācēju domāšana un kādas ir viņu stiprās puses.

Vai biznesa inkubatorā iesaistījušies remigranti pārsvarā ir cilvēki, kuri pirmoreiz sāk savu biznesu?

Jā. Lielākā daļa no viņiem bija aizbraukuši studiju gados vai tūlīt pēc studijām. Daudzi ir strādājuši nozarē, kurā tālāk izvēlas dibināt uzņēmumu. Viena daļa arī ieguvuši izglītību ārzemēs.

Ar šo pasaules skatījumu un pieredzi viņi atgriežas šeit un dibina uzņēmumu. Tas, kas viņiem ir ļoti raksturīgs – viņi neredz šķērsli eksportēt uz Sidneju, Tokiju vai Losandželosu, jo viņi paši ir bijuši “ārā”. Viņu skatījumā Baltija ir vietējais tirgus.

SIA “Mazliet romantikas” darinātais Ziemassvētku dekors. Foto: Kuldīgas biznesa inkubators

Vai šī ir atšķirība no citiem biznesa uzsācējiem Latvijā un vai esat uztaustījusi vēl kādas raksturīgas iezīmes atbraucēju biznesa domāšanā?

Tāpat kā viņiem ir jāadaptējas, atgriežoties Latvijā, tāpat viņi spēj [arī biznesā] ātrāk pielāgoties un sākt eksportu. Bieži ārzemēs ir palikuši kontakti, paziņu loks, kas dod iespēju ātrāk sākt eksportēt.

Otrkārt, ir sajūta, ka viņi aktīvi iesaistās kopienas veidošanā. Nereti, dzīvojot ārzemēs, viņi ir vai nu vadījuši deju kolektīvus, dziedājuši korī vai sūtījuši bērnus mācīties latviešu valodu. Viņiem raksturīga izteikta sabiedriskā aktivitāte.

Un tas biznesā palīdz.

Jā, viņi vairs nav tādi tipiskie “viensētnieki”. Viņi atnāk un pavelk pārējos līdzi. Saka: “Nebaidies, mēs palīdzēsim, atbalstīsim.” Atbraucēji ir ļoti vērsti uz sadarbību ar citiem inkubatora uzņēmumiem.

Sietspiedes darbnīca “TingPrint”. Foto: Kuldīgas biznesa inkubators

Esmu Latviesi.com rakstījusi par vairākiem cilvēkiem, kuri atgriežas un sāk savu biznesu. No malas dažreiz izklausās – “izdomāju-izdarīju”. Bet ko tas realitātē prasa no cilvēka, kurš nekad nav ar biznesu nodarbojies?

Vēlmi un nebaidīšanos. Šie cilvēki vidēji 10 gadus ir bijuši projām, un pirms tam viņiem šeit nav bijis uzņēmuma. Līdz ar to nākas saprast, kāds ir rāmis jeb pašreizējā likumdošana – kur tev ir jādibina uzņēmums, kur ir jāreģistrē, kas jāņem vērā, kāda ir grāmatvedība.

Tas ir tas mūsu [inkubatora] uzdevums palīdzēt viņiem vispirms ar šīm lietām tikt galā. Ļoti daudz palīdz arī citi uzņēmumi, kas jau ilgāk ir inkubācijā. [Strādājam], lai viss jau sākumā ir labi un pareizi izdarīts un uzņēmēju galvenā rūpe ir ražot, sniegt pakalpojumu, augt un attīstīties. Iziet uz valstīm, kurās viņi kādreiz ir dzīvojuši, kā komersanti, kuri eksportē.

Daudzi no uzņēmējiem-remigrantiem, par kuriem rakstījis portāls Latviesi.com, atzinuši – Latvijā birokrātija ir liela. Iedziļinoties saprast var, bet ir, ko noņemties. Jūs piekrītat šādam vērtējumam?

Man ir grūti salīdzināt. Es pati atbraucu atpakaļ uz Latviju pirms 20 gadiem. Es aizbraucu no augstskolas sola.

Droši vien ir birokrātija. Kad atnāk topošais komersants un saka: “Es negribu tos “papīrus”, bet būšu uzņēmējs” – diemžēl nebūs tā, ka varēs bez birokrātijas. Mēs mēģinām palikt to “spilvenu” viņiem apakšā un palīdzēt saprast, kurā mirklī kas ir jādara. Tādas ļoti praktiskas lietas – pie kā ir jāiet, kādas institūcijas ir jāņem vērā.

Mums bija tikšanās ar Valsts prezidentu jūlija beigās, un arī viņš uzdeva tieši šo jautājumu vienam mūsu remigrantu uzņēmumam – viesu nama “Raxti” īpašniekiem. Atbilde bija – birokrātija ir visur. Jautājums – vai tev vajag tam tikt cauri vai nevajag. Un tad jau tu atrodi spēku to izdarīt.

Mūsu gadījumā varbūt ir labi, ka ir daudz uzņēmumu – cits ir gadu, cits divus, cits trīs gadus inkubācijā. Un tie, kas jau ir trīs gadus, ļoti labprāt dod padomu “no iekšienes”, kā visu vienkāršāk izdarīt.

Brīvdienu māja “Raxti” Kuldīgā. Foto: Kuldīgas biznesa inkubators

Vai Jūs ar savu profesionāles skatu redzat lietas, kam būtu vēl uzlabojumu ceļš ejams, lai palīdzētu iespējami vairāk cilvēku īstenot ieceri par biznesu?

Mēs jau šobrīd esam diezgan fleksibli. Bet ir skaidrs, ka uzņēmējiem arī mēnesis ir garš laiks. Viņiem gribas šodien iesniegt [pieprasījumu] un rīt saņemt atbalstu.

Man gribētos, lai mēs [valsts institūciju starpā] vairāk sadarbotos. Mums gan ir ļoti laba sadarbība ar vietējo “Altum” un vietējo rīcības grupu, kas administrē “Leader” projektus.

Ļoti bieži komersantam arī šķiet, ka, ja viņš atnāk uz inkubatoru, viņš vairs nevar iet uz “Altum” un saņemt līdzfinansējumu vai viņš nevar uzrakstīt būvniecībai projektu un iesniegt Lauku atbalsta dienestā. [Varētu būt tā], ka visi kopā palīdz.

Institūciju savstarpējā sadarbība varētu būt ciešāka?

Jā. Kaut gan es vienmēr esmu teikusi, ka, jo mazāka pilsēta, jo vieglāk [sadarboties]. Es arī saprotu, ka lielās pilsētās tas ir grūtāk.

Vai bijuši tādi, kuri iesāk, bet kādā brīdī atmet ar roku?

Mums ir bijis uzņēmējs, kurš iestājās [inkubatorā], bet jau sākumposmā, saliekot naudas plūsmu, izejot mācības, viņš saprata, ka tas nav viņam. Tagad viņš ir ļoti veiksmīgs darba ņēmējs.

Viņš man vēlāk uz ielas pienāca klāt un teica: “Paldies, ka tu man neļāvi paņemt kredītu, 30 gadu saistības. Es būtu nelaimīgs. Labi, ka es no sākuma sapratu, ka nebūšu uzņēmējs, un es tajā iztērēju tikai pusgadu laika.”

Ir arī gadījumi, kad Jūs pasakāt – “ziniet, man prieks par jūsu entuziasmu, bet šis nestrādās”?

Tam mums ir domāta pirms-inkubācija. Es neesmu tiesīga nevienam pateikt, ka nebūs. Cilvēka faktors ir ļoti būtisks.

Uz pirms-inkubāciju nāk cilvēks ar savu ideju, un tad pusgada laikā, ejot cauri biznesa modelim, finanšu plānam, gatavojot prototipu, pētot mērķa tirgu, viņš pats kaut kādā mirklī nonāk pie secinājuma. Un dažkārt secinājums ir – te hobijs vien sanāk.

Mūs kā komandu ļoti priecē, ja cilvēks pats to ir sapratis. Tad, kad viņam radīsies nākošā ideja, viņš varēs savas zināšanas izmantot, lai jau startā pārbaudītu, vai tur būs hobijs vai bizness.

Jūs ieminējāties, ka arī esat dzīvojusi ārzemēs. Kāds ir Jūsu stāsts?

Savulaik beidzu Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Tas bija 90to gadu vidus, kad viss juka un bruka. Es sapratu, ka agronoms tajā mirklī – ja vien tev pašam nebija zemnieku saimniecības – bija ļoti nepieprasīta profesija.

Es jau no Jelgavas (LLU) biju valsts praksē Vācijā. Tā kā man bija ļoti labas vācu valodas zināšanas, es iestājos Kristiana Albrehta Ķīles universitātē par vides inženieri. Tā es aizbraucu studēt dabas aizsardzību un reģionālās vides attīstību. Veiksmīgi pabeidzu. Kopā tie gan izvērtās pieci, nevis trīs gadi, kā es biju plānojusi.

2000.gadā atgriezos. Man vēl nebija ģimenes vai darba, bet tajā mirklī mans tagadējais vīrs teica: “Nu, tā. Vai nu tu brauc mājās vai mēs paliekam katrs savā valstī.”

Tātad mīlestība ir spēcīgs mājās atvilinātājs.

Jā. Bet es arī vienmēr biju devusies studēt ar mērķi atgriezties. Tas laikam bija stimuls, lai to izdarītu tieši tajā mirklī. Atskatoties atpakaļ, ne mirkli nenožēloju.

Vai šī pieredze Jums palīdz labāk saprast tos jaunos uzņēmējus, kuri nāk pa taisno no lidostas ar koferi un biznesa ideju azotē?

Noteikti. Tas viņu skatījums un drosme… Arī, lai dotos uz ārzemēm, vajag drosmi. Tas nav gluži tā – iekāpt satiksmes autobusā un aizbraukt trīs pieturas. Ir tomēr valodas barjera, sadzīviskas un mentalitātes lietas, kas atšķiras.

Mums vēl viens kolēģis ir nodzīvojis deviņus gadus Londonā. Tā kā mēs – paši darbinieki – arī esam tādi ar vienu kāju “no lidostas”. Cits ātrāk, cits vēlāk atgriezies. Bet tas noteikti palīdz iedrošināt jaunos.

Ja kāds ir atbraucis un baidās uzsākt, nezina, kur iet, tad droši var nākt pie mums.