/Untitled-design-(5)-7.jpg)
Savukārt jau 2018. gada martā sāka darboties remigrācijas koordinatori piecos Latvijas reģionos: Rīgā, Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē.
Ko dara remigrācijas koordinators? Pavisam vienkārši skaidrojot, palīdz tautiešiem, kuri grib atgriezties Latvijā vai pārcelties uz Latviju, ja mūžs pavadīts ārpus tās, saprast Latvijas likumus un izglītības sistēmu, iespējas atrast dzīvesvietu, darbu vai sākt savu uzņēmējdarbību. Oficiālā valodā tas skan tā:
– Izglītības ( skolas, bērnu dārzi, valodas apguve u.c.) pakalpojumi;
– Dzīvesvietas iespējas ( pašvaldību un privātais dzīvojamais fonds; mājokļa iegāde; kreditēšanas iespējas, valsts atbalsts jaunajām ģimenēm);
– Nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespēju apzināšana un apkopošana;
– Sociālo pakalpojumu jautājumi;
– Kultūras un kultūrizglītības jautājumi;
– Konkrētās situācijas pašvaldībā izpratne un apzināšana;
– Citi pakalpojumi vai intereses atbilstoši potenciālā remigranta vajadzībām.
Protams, remigrācijas koordinators nevar visu izdarīt klienta vietā, bet var iedot informāciju par dzīves, darba un biznesa iespējām reģionā, pilsētā vai pagastā, kontaktus pašvaldībā vai citās institūcijās. Piemēram, 2019.gadā remigrācijas koordinatori visā Latvijā ir sagatavojuši 4083 cilvēkiem personalizētos piedāvājumus. Personalizētais piedāvājums nozīmē – pirmās saziņas reizes, kad notiek pirmā komunikācija ar klientu un tiek sniegtas konsultācijas viņam interesējošos jautājumos. Konsultācijas ar klientiem turpinās lielākoties arī pēc laika, pēc pusgada, pēc mēneša, kad rodas jaunas vajadzības vai cilvēks atgriezies.
Katru reizi, kad cilvēks vēršas pēc padoma, tā netiek skaitīta kā jauna konsultācija, tā tiek sniegta. Atšķirība no klasiskās klientu apkalpošanas, kur uzskaita katru apkalpošanas reizi arī vienam un tam pašam klientam, remigrācijas koordinatori uzskaita un statistikā parādās tikai kā viens klients, neatkarīgi no konsultāciju/pakalpojumu sniegšanas skaita. Jāpiebilst, ka vērtējot koordinatoru darba apjomu, bieži vien tas netiek novērtēts. Vienkāršāk skaidrojot, pagājušajā gadā koordinatori ir sagatavojuši 2268 personalizētos piedāvājumus, bet praksē tas nozīmē daudz vairāk reālu konsultāciju par šo skaitli.
Ja paraugās uz laiku kopš 2018. gada marta, tad atgriešanās vietas izvēli nosaka – dzimtā pilsēta/novads; darba iespējas, uzņēmējdarbības iespējas, izglītības iespējas bērniem, cilvēki vērtē, kā pašvaldība šīs iespējas nodrošina un piedāvā, kāda ir attīstība pašvaldībā, kā attīstās uzņēmējdarbība. Latvijā kopumā vislielākās atgriešanās vietas ir lielās pilsētas, jo tajās minēto iespēju ir vairāk.
Kopumā jāteic, ka šī gada sākums bija cerību pilns, cilvēki gatavojās atgriezties pavasarī vai vasarā, to bija jau plānojuši jau kopš 2018., 2019. gada, vai šī gada sākumā. Diemžēl Covid-19 krīze šo procesu mazliet apstādinājusi – cilvēki domā, pārdomā, vai tiešām atgriezties. Iestājusies neziņa, nogaidīšana. Koordinatori teic, ka krīzes iespaidā cilvēki ir arī diezgan norobežojušies.
Neapšaubāmi, ka būtiski ir arī tas, cik daudz cilvēki zina par Diasporas likumu, par iespējām atgriezties un to, ka reģionos ir remigrācijas koordinatori, kuri var konsultēt, palīdzēt atrast vajadzīgo informāciju.
Latvijas Universitātes Diasporas pētījumu centrā ir jaunākie dati par diasporas pārstāvju informētību par dažādiem jautājumiem. Tie apkopoti 2019. gada nogalē Latvijas Zinātnes padomes finansētā emigrantu pētījuma 2.viļņa aptaujas ietvaros, kurā piedalījās 7702 respondenti, t.sk.6242 emigranti un 1460 remigranti. Dati ir statistiski svērti, lai korekti atspoguļotu diasporas viedokli.
Latvijas Universitātes Diasporas pētījumu centrā ir jaunākie dati par diasporas pārstāvju informētību par dažādiem jautājumiem. Tie apkopoti 2019. gada nogalē Latvijas Zinātnes padomes finansētā emigrantu pētījuma 2.viļņa aptaujas ietvaros, kurā piedalījās 7702 respondenti, t.sk.6242 emigranti un 1460 remigranti. Dati ir statistiski svērti, lai korekti atspoguļotu diasporas viedokli.
Protams, ar Diasporas likumu un informāciju par remigrācijas koordinatoriem vien nepietiek, lai tautieši ne tikai domātu par dzīvi Latvijā, bet tiešām arī atgrieztos. Latvijā joprojām nav valstiska mēroga remigrācijas politikas, ir atsevišķi projekti, arī Diasporas likums vēl nestrādā tā, kā tam būtu jānotiek, jo nav “vienas cepures”, zem kuras tiktu risināti ar remigrāciju saistītie jautājumi.
Vēl pagājušā gada decembrī Diasporas konsultatīvās padomes sēdē Eiropas latviešu apvienības priekšsēde Elīna Pinto uzsvēra: “Neredzu šajā padomē ambīcijas uzlabot diasporas politiku. Mēs neesam šeit, lai apstiprinātu ziņojumus. Mēs šobrīd neredzam, ka valstij būtu remigrācijas stratēģija, kas iekļautos kopējā valsts stratēģijā. Neredzam aplēses par cilvēkresursiem, ieguvumiem, darbības virzieniem, mēs neredzam idejas. 2017.gadā, kad nepastāvēja neviens remigrācijas plāns un pilotprojekts, bija tā saucamais pārrāvuma gads, katru mēnesi Latvijā atgriezās 455 cilvēki.
Tagad piešķirts pus miljons, un atgriežas mazāk. Cilvēkiem rodas jautājums – kur mēs ieguldām? Ko mēs iegūstam? Vai tas nav tikai lieks naudas tēriņš? Mēs turpinām klusiņām čubināties un izvērtēt esošo piecu koordinatoru darbu, bet es no šīs padomes sagaidu stratēģiju, kopējo redzējumu, daudzi pasākumi remigrācijas veicināšanai nemaz nav naudas ietilpīgi. Es rosinātu pētīt un pārņemt starptautisko praksi. Mēs redzam, ka vienīgās lietas, kas minētas Diasporas likumā un nav ieviestas, ir tās, kas ir īpaši svarīgas un naudu neprasa,” sacīja Pinto.
Avots: VARAM
Uz jautājumu, vai būtu vajadzīga „viena cepure”, zem kuras nolikt visus ar remigrāciju saistītos jautājumus, koordinatori atbild, ka ar remigrācijas koordināciju saistītos jautājumus koordinē un pārrauga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). “Šī “viena cepure” ir nepieciešama, lai saprastu remigrācijas procesus kopumā, plānotu un realizētu remigrācijas darbību visā valsts teritorijā, kā arī nedublētu tās remigrācijas veicināšanas un atbalsta aktivitātes, kas atbilst visai Latvijai”, saka Daina Šulca, Rīgas reģiona remigrācijas koordinatore.
Savukārt Anete Spalviņa, Zemgales reģiona remigrācijas koordinatore teic, ka šobrīd viens liels mīnuss ir tas, kas katrs dara pa “savam” – kopš projekta sākuma nav izveidots Disaporas kontaktpunkts. Līdzīgi domā arī Vidzemes reģiona koordinatore Ija Groza, viņasprāt traucē tas, ka katra ministrija risina ar savu nozari saistītos jautājumus, tāpēc nav tā, ka saistībā ar diasporu visu dara tikai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Turklāt VARAM tomēr ir vairāk vai mazāk formāla “cepure”, kura ir daudzi arī savi, specifiskie jautājumi, kuri jārisina.
Agnese Berģe, Kurzemes reģiona koordinatore saka: “Pēc šī brīža VARAM izstrādātā remigrācijas plāna, varu teikt, ka vadlīnijas un procesi ir skaidri noteikti, taču mēs visi esam nepārtrauktā attīstībā un mijiedarbībā. Ja tiek jautāts, vai remigrācijas process jāvada vienai iestādei, tad varu norādīt, ka šobrīd par iniciatīvu atbildīga ir VARAM, kuras paspārnē darbojas 5 remigrācijas koordinatori. Uzskatu, ka jau esošais modelis darbojas pietiekami labi un gan šobrīd, gan arī turpmāk spēsim nodrošināt remigrantiem nepieciešamo atbalstu. Turklāt arī daudzas pašvaldības uzsākušas intensīvāku darbu ar remigrantiem, nodrošinot remigrācijas koordinatorus.”
Arī Latgales reģiona remigrācijas koordinatore Astrīda Leščinska skaidro, ka svarīgi, kā remigrācijas procesā iesaistās pašvaldības un dažādas organizācijas : „Remigrācijas procesā ļoti svarīga ir starpinstitūciju sadarbība, pašvaldību speciālistu un privātā sektora iesaiste. Ikdienā sadarbojos ar dažāda līmeņa speciālistiem, sadarbības partneriem, mums ir viens mērķis, sekmēt iedzīvotāju atgriešanos dzimtajā novadā. Remigrācijas process norit visos līmeņos, svarīga ir visu iesaistīto speciālistu attieksme, bieži vien nostrādā cilvēciskais faktors.
Liela nozīme ir latviešu kultūras vērtību saglabāšanas iespējām, jo – ja, dzīvojot ārzemēs, aizbraukušie izjūt piederību Latvijai, tās kultūrai, uzskata sevi par Latvijas patriotiem, tas ir viens no svarīgākajiem atgriešanās faktoriem. Pat, ja arī pašreiz viņi vēl neplāno pamest savu mītnes zemi, tomēr kādreiz viņi vēlēsies dzīvot savā dzimtenē, kurai jūt savu piederību, tāpēc valstij ir būtiski uzturēt saikni ar saviem tautiešiem, kaut vai ar remigrācijas koordinatoru darbības turpināšanu, kas veido tiltu starp valsti un emigrācijā esošiem Latvijas iedzīvotājiem”.
Autore: Sallija Benfelde
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Brīvā Latvija'”
Saite uz raksta oriģinālu: https://www.latviesi.com/mediju-jaunumi/sallija-benfelde-tautiesi-atgriezas-cik-par-to-zinam
