AUTORS
Raidījuma vadītāja Agnese Drunka, Latvijas Radio
izpratnē ar iekļaujošo izglītību saprot pedagoģisku darbu ar skolēniem, kuriem ir speciālās vajadzības vai funkcionāli traucējumi. Plašākā izpratnē tā ir iespēja iegūt savām spējām atbilstošu izglītību, neatkarīgi no dažādiem blakus apsvērumiem – materiāliem, fiziskiem, iepriekšējās dzīves pieredzes diktētiem vai citiem. Plašākajā tvērumā “iekrīt” arī darbs ar bērniem un jauniešiem, kuri Latvijas skolās nonāk pēc ilgstošas dzīves citā valstī.
Iekļaujoša izglītība savā būtībā ir komplicēts process, kas tiecas uz kvalitīvu izglītību pilnīgi ikvienam, tēmu vienā teikumā noraksturo Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Dita Nīmante. Lai šo augsto latiņu sasniegtu, daudzviet jāmainās pedagoģijas principiem un arī izpratnei par to, kas ir dažādība. Patlaban ar iekļaujošu izglītību biežāk saprot šo šauro – speciālo vajadzību – definīciju. Tāda izpratne vēsturiski veidojusies no padomju laikiem, kad noteikta sabiedrības grupa izglītības sistēmā bija “aizmirsta”.
Mūsdienu daudzveidīgā sabiedrība aizvien veicina izpratni, ka iekļaujoša izglītība vienlīdz svarīga arī, piemēram, remigrantu, imigrantu un bēgļu bērniem. Un tas aizvien biežāk atspoguļojas arī normatīvos un pedagoģiskajās vadlīnijās.
Taču teorija un vadlīnijas ir puse no stāsta. Otra puse ir reālais izpildījums, kur būtiskas ir gluži cilvēcīgas īpašības – izpratne, iejūtība un ieklausīšanās.
Viņiem visiem vajag iejūtību. Jāsaprot, ka viņi nākuši no citas vides. Dzīves pieredze bijusi cita, arī skolas vide ir bijusi cita. Skolotājiem vajag iemaņas, kā uzrunāt bērnu un vecākus.”
Dažādība ir bagātība, uzskata Ikšķiles vidusskolas pedagoģe Marta Žagare, kura pēc desmit Amerikā nodzīvotiem un skolā nostrādātiem gadiem atgriezusies Latvijā. Viņas klasē ir arī ukraiņu un afgāņu skolēni.
“Dažādību novērtē gan skolotāji, gan skolēni. Tiesa nav viegli, īpaši pirmajās nedēļās, bet mēs cenšamies. Nav viegli saprast, kā palīdzēt un kas ienācējam nav saprotams mūsu skolas sistēmā, ikdienā.
Es tad ņemu palīgā savu Amerikas pieredzi un cenšos visu izstāstīt un izskaidrot, sākot ar pašām ikdienišķākajām lietām. Līdz ķīmijas formulām noteikti tiksim, bet sākumā svarīgākās ir ikdienas lietas.”
Martas pašas bērniem, pārceļoties no Amerikas uz Latviju, liels pārsteigums bijis skolas zvans. ASV stundas mainījās, pašiem veroties pulkstenī. Martas deviņgadīgais dēls Eliots Aleksandrs atzīst, ka pirmais laiks pēc atgriešanās Latvijā pirms trim gadiem bijis pagrūts un dažādu nesaprašanu pilns. Sākot no obligātās diendusas bērnudārzā un beidzot ar to, ka ērtāk sazināties sešu gadu vecumā bijis angliski nevis latviski.
Valodai saziņas un iejušanās procesā ir nenoliedzama nozīme, tāpēc skolotājam jāspēj atrast valoda, kurā atbraucējam sākumā vislabāk palīdzēt. Mazākumtautību skolas skolotāja Dace Konopecka novērojusi, ka bērnam, kuram mācību valoda nav ļoti spēcīga, ir grūtāk “tikt līdzi”. Labāk tas izdodas bērniem ar spēcīgu loģisko domāšanu.
Profesore Nīmante pārliecināta, ka latviešu valodas atbalsta jautājums remigrantiem Latvijas skolās jau ir puslīdz sakārtots. Lielāka problēma mēdz būt ar attieksmi – reizumis bijušas situācijas, kad uz šiem bērniem skatās kā uz “migrējošu vecāku piedevu”, neiedziļinoties bērnu pieredzē.
“Vēl bez valodas, kas ir svarīga, ļoti iesaka akcentēt arī piederības un sociālās līdzdalības jautājumus,” norāda Nīmante.
Turklāt iekļaujoša izglītība ir abpusējs process, kurā pedagogi labprāt redzētu aktīvi iesaistāmies arī bērnu vecākus. Piemēram, palīdzot veicināt bērna lasītprasmi vai klasei pastāstot par savas iepriekšējās mītnes zemes tradīcijām, svētkiem un ieradumiem.
Veiksmīgas iekļaujošas izglītības īstenošanā atbalsts vajadzīgs arī pašiem skolotājiem.
“Šobrīd tiek domāts un paplašināts iekļaujošās izglītības jēdziens, bet skolotājs ir tas, kurš satiekas ar visa veida dažādību skolā, viņam ir bēglis, remigranta bērns, bērns ar mācīšanās grūtībām,” pedagoga ikdienu raksturo skolotāja Konopecka. “Katram no viņiem ir vajadzīga sava unikālā pieeja. Skolotājiem tiešām ir sajūta, ka būtu nepieciešams asistents.”
Strādājot mazākumtautību skolā Konopecka ar pārliecību saka, ka paši bērni dažādību pieņem viegli. Ja vēl skolotājs “piepalīdz”, varam runāt par veiksmes stāstiem.
