Viens no atbalstiem latviešu valodas un kultūras uzturēšanai diasporā ir latviešu skolas. Vecāki, kuri cenšas ar bērniem ģimenē runāt latviski, ar laiku saprot, ka ar tā dēvēto virtuves valodu ir par maz. Nenoliedzami, lai bērnus un arī vecākus piesaistītu diasporas skolām, mācību darbam jākļūst arvien mūsdienīgākam.
Par tematu, cik svarīga ir latviešu valoda, dzīvojot ārpus Latvijas, un kā to apgūt mūsdienīgi un kā, ārpusē dzīvojot, ieliktie pamati noder, diskutē trīs skolotājas, mammas un ekspertes, kam ir pieredze un viedoklis par šo tematu – Amanda Hērsta, pedagoģe, kura trīs gadus strādājusi Melburnas latviešu skolā un no Austrālijas kopā ar saviem bērniem uz Latviju pārcēlusies šopavasar; Liene Vidze, Ņujorkas latviešu skolas “Jonkeros” pārzine, divu bērnu mamma, kuras bērni uzsākuši mācības klātienē Latvijā; Ilze Stīpniece, izveidojusi un vadījusi Voterfordas latviešu skolu “Jumītis” Īrijā, šobrīd viņas dēls mācās 12. klasē vidusskolā Latvijā.
Ilze stāsta, ka nepieciešamību pēc latviešu skolas savam bērnam jutusi tajā brīdī, kad viņš, atnākot no bērnudārza, nav sapratis, ko mamma saka. Tas bija signāls, ka, latviski sarunājoties vien mājās, nepietiks: “Tad ir jābūt gudrai mammai un jālavierē, jārunā kas angliski, kas latviski.
Es vienmēr saku: nu kādā citā valodā es varu pateikt savam bērnam, ka es viņu mīlu, ja ne savā sirds valodā! Un ar šo domu es dzīvoju.”
Tā kā tuvākā skola bijusi gana tālu, tad ar domu biedriem kopā dibinājusi Voterfordā skoliņu.
Tikmēr Liene ar bērniem, nonākot Ņujorkā, nokļuva latviešu sabiedrībā un likumsakarīgi, bērni nokļuva latviešu skolā: “Aizbraucot uz Ņujorku, mēs satikām fantastisku ģimeni, kura bija pie vadības stūres Ņujorkas latviešu skolā, Laura Padega-Zāmura, kura, kad manam dēlam palika viens gads, teica, ka angliski ir aizliegts ar viņu runāt, ir jārunā tikai latviski. Man likās, nu kā tad tā. Bet tā bija lielākā dāvana, ko mēs savam bērnam varējām iedot.”
Liene šim padomam paklausīja. Paralēli tam Lienes bērni mācījās tālmācības vidusskolā Brocēnos, līdz ar to viņiem, atgriežoties Latvijā, valodas prasmes ir gana spēcīgas, lai bez bēdu varētu uzsākt mācības skolā šeit.
Mammas, kuras dzīvojušas ārpus Latvijas, skaidri zina, ka tikai un vienīgi ar runāšanu mājās latviski var būt par maz, tāpēc jau ir vajadzīgas latviešu skolas diasporā. Liene piebilst: “Ar tā dēvēto virtuves valodu ir par maz.”
Par savu pieredzi, iesaistoties latviešu skolā Austrālijā, Melburnā, Amanda Hērsta, tur dzimusī latviete, teic, ka nemaz citādi nevar sevi iedomāties: “Tā man ir sirdslieta. Es nevaru paskaidrot, kāpēc. Mani vecvecāki aizbrauca uz Austrāliju, un es ar viņiem runāju latviski. Pati sāku sestdienas skolā iet, un es zināju, ka, pirms man bija vīrs un bērni, latvisko izglītību turpināsim. Un lielākais kompliments, ko es dzirdu no savas meitas ir, ka – mamm, es sūtīšu savus bērnus uz latviešu skolu.”
Viena lieta, ko iegūst latviešu skolā, ir ne tikai valodas prasmes, bet arī draugi.
Protams, ka vecākiem vienkāršāk, ārpus Latvijas dzīvojot, mājās ar bērniem runāt angļu vai citā mītnes zemes valodā, bet nē, ir jāpiespiežas, ir jārunā latviski un ir jāatrod laiks latviskajai izglītībai, ko šobrīd diaspora piedāvā gana plaši.
Šobrīd Amandas meitas mācās skolā Latvijā, lai arī daudzi bija teikuši, ka, pārceļoties uz Latviju, viņām vajadzētu mācīties kādā starptautiskā skolā, bet Amanda ir tieša: “Es neatbraucu uz Latviju tāpēc, lai mani bērni mācītos starptautiskā skolā, es gribu, lai viņu ikdiena šeit paiet latviskā vidē. Mēs atbraucām aprīlī, un skolā meitas ielikām maijā, brīvprātīgi viena skolotāja sniedza konsultācijas. Tā ir angļu valodas skolotāja, kura piepalīdzēja manām meitām ar latviešu valodu. Bet šobrīd papildu mācības manām meitām nav vajadzīgas, bet, ja vajadzētu, tas varētu noderēt.”
Diasporas skolas iedod drošu sajūtu, nonākot Latvijā, valoda nav barjera, tāpēc mammas mudina ikvienu diasporas latviešu bērna vecākus, ja vien iespējams, sūtīt latviešu skolās. Tās pūles būs to augļu vērtas.
Un vienalga, vai latviešu skola nesen dibināta, vai tā ir ar gadu ilgu pieredzi, mācību process ir ar vienu mērķi – uzturēt dzīvu latviešu valodu, izpratni par Latviju, vēsturi, ģeogrāfiju. Protams, ir nepārtraukti meklējumi, kā padarīt mācību procesu aizraujošāku. Tas nav viegli, jo skolēnu prasības aug, latviešu skolu diasporā mācību darbam jākļūst arvien mūsdienīgākam.
Amanda Hērsta: “Mēs darām visu, lai bērnam būtu aizraujoši, lai viņi gribētu nākt mācīties, lai neteiktu, ka ir grūti. Mēs, plānojot nodarbības latviešu skolā, nepārtraukti domājam, kā “ievilkt” bērnus, lai viņi gribētu nākt mācīties latvietību.” Turklāt skolotājiem nākas strādāt arī ar vecākiem, radot viņos izpratni, ka tas ir kopīgs darbs, ka tas visiem kopā ir ieguldījums latviešu bērnu nākotnē.
Ilze Stīpniece:
“Vecāki ir tas primārais. Ja vecāki izkāps no savas komforta zonas un būs gatavs piedalīties, šis projekts aizies.
Man atmiņā nāk pasākums, kad lūdzām vecākus iet ķekatās. Tas bija traki, jo neviens jau negribēja, bet tad, kad viss bija sataisīts, pasākums notika un vecāki piedalījās, bērni bija stāvā sajūsmā. Pašiem vecākiem patika un bērniem patika. Nākamajās reizēs jau bija vieglāk.”
Informācija pārpublicēta no Lsm.lv mājas lapas: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/pateikt-bernam-es-tevi-milu-var-tikai-sava-sirds-valoda-jeb-ka-mudinat-tautiesus-doties-uz-latviesu-skolam-diaspora.a479075/
