„Ezermalā mēs ieraudzījām vienu pērli. Un tā ir Sūdu sala. Pieklājīgākā vārdā – Zirgu sala. Bet Sūdu sala tāpēc, ka vēsturiski tā bija atkritumu izgāztuve. To slēdza 1968. gadā. Soli pa solim esam gājuši uz to, lai varētu šo salu atvērt apmeklētājiem. Tagad tas tā ir noticis, un šī sala kļuvusi par iecienītu atpūtas un pastaigu vietu,” stāsta Gunārs Ansiņš (Liepājas partija), Liepājas pilsētas mērs. Šodien – intervija ar Gunāru Ansiņu.
Kas tas ir – prieks, gods, pienākums, būt par vienas brīnišķīgas, muzikālas un vētrainas pilsētas mēru? Manuprāt, Liepājai ir tāds grods, lepns raksturs, Liepāja vienmēr stāv pret vēju – kā tāda zvejnieka sieva. Būt par Liepājas mēru – tā ir milzīga atbildība.
“Liepāja ir kā dārgakmens, ko visu laiku nepieciešams spodrināt. Un ar spodrināšanu es nedomāju tikai ārieni, bet arī iekšējo satvaru. Katrs lēmums paliek neizdzēšams. Patlaban domājam, kā pārstrukturizēt pilsētas centru, kā to padarīt zaļāku un iedzīvotājiem draudzīgāku. Attīstot jebkuru pilsētu, ir jāskatās tālāk, nekā redzam šodien, jo jebkurš projekts atstāj kaut kādu nospiedumu. Kad pilsētu vadīja Kārlis Gotlībs Ūlihs, viņam bija ļoti skaidrs pilsētas nākotnes redzējums.”
Kā viņš pats teica: pirmajā vietā vienmēr ir vispārības labums un lokālpatriotisms, brīvs no provinciālisma, radošs un auglīgs.
Jā. Viņa pirmais jaunievedums bija Jūrmalas parks, jo viņš vēlējās pilsētniekus pasargāt no vēja pūstām smiltīm. Viņam bija ambīcijas strādāt tā, lai Liepāja ir pirmā, kur parādās kaut kas jauns. Tā parādījās Baltijā pirmais elektriskais tramvajs. Viņam bija arī princips – ostu izveidot tā, lai rastos stipras saiknes ar citām valstīm. Un tas viss bija pirms 140 gadiem! Uldis Sesks pilsētas vadībā bija daudzus gadus, tika pārstrukturēta Karosta, arī pati pilsēta. Galvenais – sabalansēt iedzīvotāju intereses un nevienam nenodarīt ļaunu.
Arī jūs neesat iesācējs pilsētas domē.
Liepājas domē sāku strādāt par Vides nodaļas vadītāju tūlīt pēc augstskolas beigšanas – 1994. gadā. Tas bija laiks, kad krievu armija gāja ārā no pilsētas. Toreiz sākām realizēt pirmos ES projektus. Sākām kārtot ūdenssaimniecību un atkritumu saimniecību. Tā ka man ir pieredze, ienākot mēra amatā. Cenšos arī apgūt to pozitīvo mantojumu, ko atstājuši iepriekšējie pilsētas vadītāji, sākot no Teodora Eniņa, kurš kļuva par pilsētas vadītāju 1994. gadā.
Jūs esat daudz domājis par Liepāju dabas aizsardzības aspektā. Kā tajā ietilpst „Liepājas metalurgs”?
Attīstām bijušā „Metalurga” teritoriju. To redzam kā mūsdienīgu industriālo parku. Patlaban top teritorijas attīstības plānojums, ko nodosim iedzīvotājiem sabiedriskajā apspriešanā septembrī vai oktobrī. Tad pilsētnieki izlems, pa kuru ceļu iet.
Kādi ir varianti?
Manuprāt, liepājnieki vēlētos redzēt daudz zaļāku un videi draudzīgāku rūpniecību. Pasaulē ir piemēri, kur metalurģija var būt arī „zaļa”. Tas atkarīgs no tā, cik daudz privātais sektors ir gatavs investēt un kādas tehnoloģijas izmantot. Ir jau pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš esam sākuši „Metalurga” teritoriju pārstrukturēt. Bet jāsaprot tas, ka ekonomikai nepieciešami arī ienākumi, un, lai mēs varētu izmantot, piemēram, „Lielā dzintara” un Liepājas teātra priekšrocības, pilsētai ir jānopelna nauda, lai iedzīvotājiem būtu iespēja baudīt kultūru un sportu. Rūpniecība ir pilsētas mugurkauls, īpaši – metālapstrāde, un šobrīd daudzi – arī ārvalstu – uzņēmumi izvēlas Liepāju kā mājvietu, specializējoties tieši metālapstrādē.
Tad jau „Metalurgs” atdzims?
Bijušā „Metalurga” teritorija ir vairāk nekā 120 hektāru. Tur iespējami ekoloģiski risinājumi, un tas ir mūsu mērķis – salāgot ražošanu ar zaļajām zonām.
Kas vēl top zaļi inovatīvs Liepājā?
Man svarīga ir Liepājas pludmales attīstība. Patlaban ir izstrādāts Latvijā lielākais pludmales teritoriālais plānojums, respektējot dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Šodien ar lepnumu varu arī teikt: atdzimst brīvdabas koncertzāle „Pūt, vējiņi!”, kas ir Liepājas jūrmalas parka muzikālā sirds. Šis parks, ko savulaik radīja Kārlis Ūlihs, ir viens no lielākajiem dendroloģiskajiem parkiem valstī. Šī teritorija vienmēr ir sasaitīta ar pludmales teritoriju, un patlaban mēs soli pa solim veicam savus mājasdarbus, lai izveidotu labu pludmales infrastruktūru – draudzīgu un saprotamu liepājniekiem un viesiem. Daudzi liepājnieki gan saka: mēs negribam tās platās noejas uz jūru, mēs gribam mazās taciņas – kā agrāk. Bet tieši tāpēc mēs šo detālplānojumu veidojam patiešām ļoti detalizētu, lai visi būtu apmierināti – gan miera un klusuma cienītāji, gan sportisti un citi aktīvās atpūtas cienītāji, kuri vēlas, piemēram, paklausīties mūziku un paballēties.
Un ezermala? Liepājas ezerā taču arī kaut kas notiek.
Ezermalā mēs ieraudzījām vienu pērli. Un tā ir Sūdu sala.
Sūdu sala?
Pieklājīgākā vārdā – Zirgu sala. Bet Sūdu sala tāpēc, ka vēsturiski tā bija atkritumu izgāztuve. To slēdza 1968. gadā. Soli pa solim esam gājuši uz to, lai varētu šo salu atvērt apmeklētājiem. Tagad tas tā ir noticis, un šī sala kļuvusi par cilvēku iecienītu atpūtas un pastaigu vietu. Tur ir skatu tornis putnu vērošanai uz ezera, ir labiekārtotas pastaigu takas, ir skrituļošanas trase, ir Dabas māja. Arī no projektvadības viedokļa tā ir unikāla vieta, jo tās veidošanā esam iesaistījuši gan Lauku atbalsta dienestu un Reģionālās attīstības fondu, gan citus finanšu instrumentus. Turklāt Liepājas ezeram ir īpašs statuss: tas ir iekļauts „Natura 2000” programmā.
Kas notiek ar Liepājas teātri? Pērn intervēju teātra vadītāju Herbertu Laukšteinu, un toreiz nevienam nebija skaidrs par teātra finansējumu: to finansēs valsts vai pašvaldība?
Teātris pieder Liepājas pilsētas domei. Mums vienmēr ir bijusi diskusija par to, ka mēs gribētu daudz būtiskāku sadarbību ar valsti. Piemēram, ja salīdzinām Valmieras, Daugavpils vai jebkuru Rīgas teātri, tad redzam: valsts atvēl daudz lielākus resursus šiem teātriem, salīdzinot ar Liepājas teātri. Mums priekšā ir nopietna un strukturēta saruna ar kultūras ministru, un mums ar ministru ir noruna, ka to turpināsim augusta otrajā pusē – par to, kā salāgot valstisko un pilsētas redzējumu. Ceru, ka atradīsim kompromisu. Manuprāt, valstij vajadzētu finansiāli piedalīties teātra māksliniecisko izpausmju atbalstā, savukārt pašvaldībai jāuztur teātra ēka un infrastruktūra. Jāsaprot tas, ka Liepājas teātris nav tikai liepājnieku teātris. Tas ir arī visu Latvijas iedzīvotāju teātris.
Nākampavasar tiks atklāta atjaunotā koncertestrāde „Pūt, vējiņi!”. Liels notikums!
Protams. Man prieks, ka tie mūzikas smagsvari, kas saistīti ar „Pūtvējiņiem”, ir piekrituši sanākt kopā un atbalstīt pilsētu ar viedokļiem un idejām, lai noorganizētu kaut ko tiešām jaudīgu. „Pūtvējiņu” stāsts ir vairāku gadu desmitu stāsts. Ja mēs noliktu vienā rindā visus mūziķus, kuri ir muzicējuši uz šīs skatuves, rinda būtu ļoti, ļoti gara… Domāju, katrs trešais Latvijas mūziķis ir kaut kādā veidā saistīts ar „Pūtvējiņiem”. Atceros, es vēl biju puika un blakus „Pūtvējiņiem” spēlēju tenisu, bet dzirdēju, ka tur jau skan mūzika… Gribējās skriet uz koncertu, nevis spēlēt tenisu. Tikai vēlāk sapratu, kāda dvēseliskā turbulence valdīja uz skatuves, īpaši jau neatkarības atgūšanas laikā.
Bieži esmu domājusi par divām pilsētām – Liepāju un Ventspili. Abas pie jūras, abas skaistas, Ventspils pēdējos gados īpaši uzplaukusi… Bet Liepājai piemīt kāda īpaša aura.
Vienmēr atceros liepājnieka, diriģenta Valda Vikmaņa viedokli. Viņš mēdza teikt, ka liepājniekos mājo nerimtība. Sākumā nesapratu, ko tas nozīmē. Bet Liepāja – no vienas puses – ir tāda provocējoša pilsēta. Kur dzima kustība „Helsinki – 86”? Liepājā. Kur radās pirmās īstās rokgrupas? Liepājā. Pilsētas brīvības gars ir devis kultūrā savu īpašo nospiedumu – tur ir gan teātris, gan mūzika, gan citi mākslas izpausmes veidi. Ventspils tradicionāli ir cita veida pilsēta, pirmkārt, jau ostas pilsēta. Liepāja – vairāk zvejniecības pilsēta. Liepājā bija arī vairāk krievu armijas, militārā bāze, un Liepājas protesta gars pret to izpaudās. Liepājnieki nekad nerimstas, viņi darbojas, viņos ir šī nerimtība.
Jā, protests – tas varētu būt atslēgas vārds. Un kas gan vairāk varētu protestēt, ja ne mākslas cilvēki, mūziķi? Rokmūzika pati par sevi jau ir protesta veids. Bet – kaut arī Liepāja jūtas pašpietiekama, vai šī Latvijas rietumu pērle nav mazliet atstāta novārtā, proti, vai valsts nosacītais centrs domā arī par attālām pilsētām un reģioniem, ne tikai par sevi vien?
Centram jādomā par to, kā vairāk atbalstīt reģionus. Šādu atbalsta nepietiekamību izjūtu sarunās ar Cēsu, Rēzeknes, Daugavpils un citiem mēriem. Latvija nav tikai Rīga un Pierīga. Saeimas vēlēšanu kontekstā: 37 deputāti ir tieši no Rīgas. Bet cilvēks vairāk izprot tieši to teritoriju, kur viņš dzimis, audzis un strādājis. Domāju, ka Saeimā vairāk vajag būt reģionu cilvēkiem, lai reģionus padarītu tuvākus centram – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bet mēs negaidām dāvanas, mēs gaidām konstruktīvu sadarbību, lai kopā varētu stiprināt valsti.
Interviju veica NRA.lv žurnāliste Elita Veidemane.
Raksts pārpublicēts no nra.lv portāla: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/354840-gunars-ansins-liepajnieki-nekad-nerimstas
