Intervija ar vēsturnieku Valdi Kuzminu: par latviešu leģionāru arhīva materiāliem, par 16. marta nozīmi, par mobilizāciju un mūsu valdošo gļēvo attieksmi pret vēsturi.
– 2006. gadā pēc vēsturnieku un sabiedrības atkārtotiem aicinājumiem valsts tomēr atļāvās nopirkt latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvu, kuru bija uzgājis kāds Holandes tulpju audzētājs. Tas bija un joprojām ir nopietns vēstures izpētes materiāls, ko esat pētījis arī jūs. Ko tajā atradāt?
– Šos materiālus ieguva Latvijas vēstures arhīvs, un es 15. divīzijas dokumentus esmu pārskatījis no pirmās līdz pēdējai lapai. Tā ir kara laiku dienasgrāmata, un tāda bija katrai Vācijas bruņoto spēku vienībai: tur bija precīzi uzrakstīts, ko darījuši un kur karojuši. Parasti rakstīja viens virsnieks, un, ja viņš bilda, ka tajā un tajā kaujā ir nogalināti, piemēram, tūkstoš krievu, viņam tekstā bija ziņojums par bojāgājušajiem, uz kuru viņš arī atsaucās. Pats dienasgrāmatas teksts sākās 1944. gada 1. martā, nevis divīzijas dibināšanas dienā. Dienasgrāmata beidzas līdz ar Otrā pasaules kara beigām – pēdējie ieraksti datēti ar 1945. gada aprīļa pēdējām dienām. Un tad ir dažādu dokumentu pielikumi: kartes, ziņojumi, pavēles, kritušo saraksti. Kopumā ir pieci sējumi, biezums kopā – apmēram pusmetrs… Ja bija, piemēram, kaujas no 1. marta līdz 15. aprīlim, tostarp arī 16. marta kauja, virsnieks, sagaidījis mierīgāku atmosfēru, apsēdās un sāka rakstīt stāstu – viņš nerakstīja online režīmā, ka šajā brīdī kaut kas notiek. Virsnieks parasti mēģināja nogludināt notikumus, kaut ko attaisnot, uzsvērt pozitīvās puses.
– Kas jums pašam šķita jauns, lasot šo arhīvu?
– Parasti kara dienasgrāmatas raksta divos eksemplāros, pirmais paliek divīzijas štābā, otro eksemplāru katra gada beigās sūtīja uz Berlīni, lai tur uzglabātu arhīvā. Uz Berlīni sūtītais ir saglabājies, tas atrodas Freiburgas arhīvā, un tas vienmēr ir bijis pieejams. Starp abiem eksemplāriem ir minimālas atšķirības. Pēc tam daudzi bijušie leģionāri rakstīja atmiņas, kurās viņi atspoguļoja to, ko viņi domāja. Tās ir personiskas atmiņas. Un tikai dažiem, kā, piemēram, leģionāram Artūram Silgailim, bija ļoti liela dokumentu kolekcija (tā nesen nonāca Kara muzejā), un tajos ir karavīru ikdienas apraksts.
– Labi, ikdiena. Bet kā ar kaujām? Piemēram, 16. marta kauja pie Veļikajas upes.
– Izlasot atskaites, priekšstats par kaujām stipri mainās. Tas, ko latviešu virsnieki rakstīja atmiņās, atšķiras no kara dienasgrāmatās rakstītā. Tas gan nav ne ar kādu konspiroloģiju saistīts, jo cilvēkam ierakumos bija tikai viņa šaurais skatījums no blindāžas loga vai ierakumiem. Pietrūka skatījuma no divīzijas vai korpusa štāba, pietrūka tā, ko redzēja vācieši. Bet viņi savas atmiņas nav uzrakstījuši.
– Šis skatījums būtu citāds?
– Rastos jautājumi. Piemēram, kāpēc latvieši zaudēja kaujas marta sākumā – turpat, tajā pašā reģionā. Jau gadu online režīmā ir pieejami sarkanās armijas arhīvi, un aina ir interesanta. Leģiona pulkvedis Vilis Janums raksta, ka 16. martā latviešiem bija smagi zaudējumi, taču ir zināms, ka krieviem zaudējumi bija četras līdz piecas reizes lielāki. Sarkanā armija to uztvēra kā pamatīgu sakāvi. Taču latviešiem daudz traģiskākas bija 25. marta kaujas. Toreiz sarkanā armija sāka nopietnāku uzbrukumu, un tad krita un bez vēsts pazuda daudz vairāk latviešu nekā 16. martā. Tad vāciešiem radās priekšstats, ka latviešiem uzticēties nevar…
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka latviešiem trūka kara laika pieredzes. Bet tas ir objektīvi. Arī tāpēc, ka latviešiem trūka tehniski apmācītu karavīru, bija maz tādu, kuri prastu vadīt auto. Arī divīzijas komandierim Heilmanim neizdevās izveidot labas attiecības ar latviešu virsniekiem. Viņš savu karjeru bija sācis kā policists un kļuva par 15. divīzijas komandieri. Bet latviešu virsnieki, kuriem bija akadēmiska militārā izglītība, kas bija beiguši Krievijas armijas karaskolas, pēc tam Latvijas laikā – augstāko karaskolu, uzskatīja Heilmani par tādu kā iznireli…
– 16. marta kaujā piedalījās abas divīzijas – 15. un 19.
– Jā, abas divīzijas atradās viena otrai blakus, sākot jau no 3. marta. 16. marta kaujā abu divīziju vienību komandēja Artūrs Silgailis. Bet iepriekšminētajā kara dienasgrāmatā 16. marts neizceļas vispār ne ar ko – tas bija business as usual*. Dienasgrāmatā daudz lielāka uzmanība pievērsta 25. marta kaujai. Pēc kara, kad bija nodibināta organizācija Daugavas vanagi, radās nepieciešamība pēc vienas piemiņas dienas.
– Un simboliski tika izvēlēts 16. marts – diena, kad leģionāri noturēja pozīcijas, neļaujot skaitliski pārākajai sarkanajai armijai ieņemt konkrēto punktu, turklāt arī radot piecreiz lielākus zaudējumus pretiniekam.
– Mana hipotēze ir tāda: Artūrs Silgailis bija Daugavas vanagos, viņš bija viens no augstākstāvošajiem latviešu leģiona virsniekiem, viņam bija iespēja pamatot savu viedokli, un līdz ar to, ka viņš bija šīs kaujas grupas komandieris, 16. martu arī pieņēma par piemiņas dienu. Neviens arī neuzskatīja, ka vajadzētu strīdēties par īsto dienu. Bet uzvaru meklēšana… Viduslaikos bijušas kaujas, kas notikušas 24 stundas, tad ir līķu kalni, viena no pusēm ir uzvarējusi. Taču Pirmajā un Otrajā pasaules karā šis process ir ilgstošs, nedēļām un mēnešiem, līdz ar to viena diena kā uzvaras diena – nu, nē.
– Kāpēc vīrieši stājās vācu armijas rindās? Motivācija noteikti atšķīrās kara sākumā un leģiona dibināšanas laikā.
– Šodien par motivāciju runāt ir sarežģīti. Salīdzināšu ar ASV armiju. Otrā pasaules kara laikā ASV tika izveidots speciāls institūts: katram karavīram, kas devās uz Eiropu, tika iedota liela lapa, kurā bija jāatbild uz desmitiem, pat simtiem jautājumu. Pēc kara apkopoja miljoniem atbilžu. Viens jautājums bija: kāpēc karot? Pēc kara izdeva trīs sējumus ar nosaukumu The American Soldier. Latviešu leģionā nekad nekas tamlīdzīgs nav bijis. Kāpēc latvieši karoja, mēs zinām tikai no dažu cilvēku atmiņām. Rolands Kovtuņenko ir uzrakstījis lieliskas atmiņas – grāmatu Neatzītie karavīri. Tajā viņš raksta, par ko ir cīnījies. Vācijas bruņotajos spēkos bija ap 100 000 Latvijas karavīru, bet mēs runājam par desmit līdz piecpadsmit cilvēku atmiņām. Par ko cīnījās tie, kas savas atmiņas nav uzrakstījuši? Atbildi nekad neuzzināsim. Tie ir vīri, kas bija pārdzīvojuši padomju laikus, un tikai 1993./1994. gadā viņiem radās iespēja paust savu viedokli – par ko un pret ko viņi cīnījās. Viens no unikāliem dokumentiem, kas atrodas Kara muzejā, ir 15. artilērijas pulka dienasgrāmata, kas kara beigās bija paslēpta piena kannās. Šis pulks karoja Kurzemē, kara beigās to izformēja, un aprīļa beigās tika veikts pēdējais ieraksts dienasgrāmatā: karš ir beidzies, vīri gatavojas sākt partizānu gaitas, dokumenti tiek ielikti piena kannās, tās ir noslēptas, lai atkal tās atvērtu brīvajā Latvijā. Pieci karavīri to parakstīja, un piena kannas ieraka netālu no Tukuma kādās mājās – zem pirts grīdas. 1998. gadā viens dzīvi palikušais vīrs atklāja slēptuvi, dokumenti tika izņemti. Šis vīrs gaidīja 50 gadu, lai dokumenti ieraudzītu dienasgaismu brīvajā Latvijā. Viņš ticēja mītam, ka, karojot vācu armijas rindās, tiks sasniegts sapnis – brīvā Latvija.
– Nu, stāties sarkanarmijas rindās, domājot par šādu mērķi, būtu vēl nejēdzīgāk…
– Igors Briežkalns, cīnīdamies latviešu strēlnieku divīzijā, arī apgalvoja, ka cīnās par brīvu Latviju.
– Precizēsim – par «brīvu padomju Latviju».
– Viņš teica: par brīvu Latviju no vāciešiem. Tas viņam bija brīvas Latvijas etalons. Vai mēs to varam uzskatīt par brīvu Latviju? Nē.
– Bet motivācija stāties vācu armijas rindās bija arī 1941. gada 14. jūnijs – deportācijas, latviešu virsnieku nogalināšana Litenē.
– Protams, bijušo Latvijas armijas virsnieku motivācija bija konkrēta. Pulkvežleitnantam Aperātam, kas Litenē izglābās, motivācija bija personiska un precīza: atriebt nogalinātos biedrus. Skaidra motivācija bija, piemēram, Žanim Butkum, kura ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Protams, viņam bija skaidra motivācija iestāties pašaizsardzības vienībā, kas vēlāk kļuva par kārtības policijas vienību.
– Tas pats Žanis Butkus, vēlāk latviešu leģiona kapteinis, kurš tika apbalvots ar Trešā reiha augstāko militāro apbalvojumu – Dzelzs krusta Bruņinieka krustu (Das Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes)… Domāju, ka tomēr daudziem bija šī motivācija: atriebt krievu nogalinātos vai aizvestos tuviniekus, pretoties sarkanajiem okupantiem.
– Kad 1941. gada vasarā vīri stājās vācu militārajās vienībās, brīvprātīgo nebija daudz – ap 10 000 cilvēku. Pārējie tika mobilizēti. Un nosaukums «Latviešu brīvprātīgo SS leģions» ir maldīgs: tas nebija ne latviešu, ne brīvprātīgais, ne SS. Mobilizēja absolūti visu tautību vīriešus, izņemot vāciešus, kuri repatriējās uz Vāciju, un ebrejus, kurus holokaustā iznīcināja. 15. divīzijas dienasgrāmatā ir ziņas par 3. robežapsardzības pulka sastāvu: šajā pulkā vairāk nekā 10% ir krievu. Tas ir procentuāli vairāk, nekā 1935. gada tautas skaitīšanā krievu bija Latvijā. Leģionā bija poļi, igauņi, citas tautības. Vācieši to nosauca par latviešu leģionu, jo tas tika veidots Latvijā.
– Krievijā taču arī bija leģions.
– Daļa vīru bija ieroču SS sastāvā, bet lielākā daļa bija vērmahtā. Bija gan Vlasova atbrīvošanas armija, gan dažādas citas vienības. Bija, piemēram, 15. SS kazaku korpuss, kas kara beigas sagaidīja Austrijā, pēc tam kazakus izdeva sarkanajai armijai, kas viņus tūdaļ arī apšāva…
– Aptuveni cik krievu dienēja vērmahtā?
– Ir runa par simtiem tūkstošu. Esmu lasījis apgalvojumus arī par miljonu, kas dienēja vācu militārajos formējumos. Protams, bija vienības, kas tika iesaistītas kara rūpniecībā, celtniecībā vai ceļu būvē.
– Latviešu leģionāriem daži vēsturnieki piedēvē dažādus asinsdarbus, piemēram, poļu gūstekņu nogalināšanu Podgajes ciemā. Laikam lieki jautāt, kad beigsies šī apmelošana…
– Atkāpšanās kauju laikā 1945. gada janvārī gūstā tika saņemti poļu 1. divīzijas aptuveni 50 karavīru, kuri trīs diennaktis uzturējās Podgajes (Flederbornas) ciemā. Kad janvāra beigās ciems tika atbrīvots, poļi ieraudzīja, ka gūstekņi ir nogalināti. Leģiona majors Jūlijs Ķīlītis rakstījis dienasgrāmatu un pēc tam arī atmiņas. Pēc visa spriežot, šos gūstekņus savā pārziņā pārņēma Flederbornas garnizons, kur bija 48. grenadieru pulks – viena no holandiešu SS vienībām. Ja kāds šāva, tad tā varēja būt tikai šī holandiešu vienība. Latvieši tikai saņēma gūstā poļus. Ķīlītim pēc tam bija saruna ar vācu virsnieku, un viņš saprata, ka ar gūstekņiem vācieši ir izrīkojušies ne tā, kā pienāktos ar viņiem apieties… Gūstekņu šaušana diemžēl bija vispārpieņemta prakse abās karojošajās pusēs. Tas ir kara noziegums.
– 16. martā, protams, ieradīsies kaut kādi «antifašisti» un sāks bļaustīties par leģionāru «noziegumiem», sak, viņi piedalījušies holokaustā.
– Mēs visi zinām par Viktoru Arāju, kas tika notiesāts. Viņu 1945. gada janvārī ieskaitīja latviešu leģionā, un viņš īsu brīdi bija bataljona komandieris. Taču izrādījās, ka viņš nav spējīgs būt par komandieri, un viņu no šā amata atstādināja. Šādā veidā leģiona sastāvā tika ieskaitīti vairāk nekā simt bijušie drošības policijas karavīri. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks varēja nonākt latviešu leģionā, ņemot vērā, ka mobilizēja katru. Un pilnīgi iespējams, ka mobilizēto vidū bija kāds no 1941. gada holokausta izpildītājiem, kas varēja tikt demobilizēts, ja karadarbībai nebija derīgs, un vēlreiz mobilizēts nu jau latviešu leģionā. Toties būtisks ir Nirnbergas tribunāla punkts, kurā minēts, ka ieroču SS ir noziedzīga organizācija, bet tās personas, kuras iesaistītas ieroču SS sastāvā pret savu gribu un kam nebija iespējas no tā izvairīties, un personas, kas nav veikušas noziegumus pret cilvēci un/vai kara noziegumus, nav uzskatāmas par noziedzniekiem. Grāmatās, kas par Nirnbergas tribunālu tulkotas krieviski, šī daļa aizstāta ar trim punktiem. Tāpēc Krievijā neviens par to nezina. Tādēļ arī šāda viņu attieksme pret leģionāriem. Taču, ja cilvēks, iespējams, ir kara noziedznieks, tad to nosaka nevis pūlis, žurnālists vai «antifašists», bet tiesa. Piemērs tam ir Vasīlijs Kononovs, kuru Latvijā notiesāja par kara noziegumiem.
– Arī ASV pārvietoto personu komisija 1950. gadā norādīja: «Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, kādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.» To krievi, izskatās, arī nav lasījuši. Kopā ar viņiem neko «nelasa» arī mūsu valdīklas, ik gadu gļēvi mēģinādami izvairīties no cieņpilnas, skaidrojošas attieksmes pret vēsturi.
– Manuprāt, 16. marts jau sen nav stāsts tikai par Otro pasaules karu. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas pauž savu šodienas politisko nostāju un attieksmi pret vēsturi. Leģionāriem tā ir iespēja pieminēt savus ieroču biedrus, un tas ir viņu principa jautājums. Arī tiem, kas nav piedalījušies karā, tas ir principa jautājums: neatteikties no pasākumiem šajā dienā. Ja atteiksies, tad otra puse gavilēs; re, mēs uzvarējām! Bet tas jau ir karš karā. Manuprāt, ir jābūt vienai piemiņas dienai visiem karavīriem. Nedomāju, ka valdībai jāpiedalās 16. marta piemiņas pasākumos, tāpat uzskatu, ka tai nav jāpiedalās visos pārējos piemiņas pasākumos, lai cik politiski pareizi tas būtu. Abās pusēs nostāja ir izteikti principiāla – neatteikties ne no vienas savas pārliecības izpausmes, neatkarīgi no tā, cik šī izpausme ir saprotama – piemiņas gājiena dalībnieku gadījumā – vai absurda un necienīga – «antifašistu» gadījumā.
*Nodarbe kā parasti – angļu val.
Raksta autors: NRA, žurnāliste Elita Veidemane. Raksts pārpublicēts no: https://nra.lv/latvija/203935-valdis-kuzmins-ikviens-cilveks-vareja-nonakt-latviesu-legiona.htm
