“Tas viss sākās kā joks,” saka Eva Behmane, kura kopā ar vīru sākumā devās Lielbritānijas virzienā tikai uz pāris mēnešiem, kas vēlāk izvērtās gandrīz 10 gados. Kad ģimenē piedzimusi meita, Eva arvien vairāk jutusi vēlmi doties mājās – tuvāk savām saknēm. Dzīvojot un strādājot ārzemēs, viņa vienmēr atcerējusies par Latviju. Brīdī, kad meita jautājusi, kāpēc viņai ir jārunā latviski, ja nemaz tur nedzīvo, Eva sajutusi pirmo “trauksmes zvanu”. Briestot lēmumam aptuveni trīs gadus, ģimene ar nelielām bažām atgriezās mājās.