Lauma Grīva ir ventspilniece, olimpiete, pasaules un Eiropas čempionātu fināliste, vairākkārtēja Latvijas čempione tāllēkšanā, trenere, trīs bērnu mamma un viena no Kabiles muižas vīna darītavas līdzveidotājām. Savulaik viņa izveidoja un vadīja arī veselīga uztura bāru “LAPU”, apliecinot savu interesi par veselīgu dzīvesveidu un vēlmi ar savām zināšanām un pieredzi iedvesmot arī citus.
Viņas dzīves ceļš aizvedis uz daudzām pasaules malām – treniņnometnēm, augsta līmeņa sacensībām un arī ilgāku dzīves posmu Itālijā. Lauma ir redzējusi pasauli, piedzīvojusi profesionālā sporta virsotnes un iepazinusi dzīvi ārpus Latvijas. Taču, kad pienāca laiks izvēlēties vietu, kur veidot savu dzīvi, audzināt bērnus un turpināt darbu sportā, Lauma izvēlējās atgriezties dzimtenē – Latvijā un savā mīļajā Kurzemē pie jūras.
“Varbūt dažkārt ir jāaizbrauc tālu, lai pa īstam saprastu, kur atrodas tavas mājas,” saka Lauma Grīva.
Foto no Laumas Grīvas personīgā arhīva
Lēmums, ko mainīja bērna piedzimšana
Profesionālais sports Laumai deva nenovērtējamu iespēju iepazīt pasauli, trenēties augstā līmenī un sasniegt mērķus, par kuriem bērnībā varēja tikai sapņot. Vairāk nekā četrus ar pusi gadus viņa pavadīja ārpus Latvijas, no tiem gandrīz divus – Itālijā.
Tā bija zeme ar saulainu klimatu, izcilu ēdienu un sportistam piemērotu dzīves ritmu.
“Tobrīd likās, ka esmu atradusi savu īsto vietu pasaulē,” viņa atceras.
Taču dzīvē mēdz pienākt brīži, kas maina līdzšinējo skatījumu. Laumai tāds brīdis bija dēla piedzimšana.
Pirmo reizi viņa sev pavisam godīgi pajautāja:
“Kur es vēlos, lai aug mans bērns? Kādas vērtības vēlos viņam nodot? Kādu bērnību gribu viņam dot?”
Atbilde bija skaidra – Latvija.
Lauma saprata, ka vēlas, lai bērni aug savas ģimenes tuvumā – starp vecvecākiem, tantēm, onkuļiem, brālēniem un māsīcām, iepazīstot savas saknes un izjūtot piederību savai zemei.
Ar laiku arvien spilgtāk atmiņā atgriezās arī lietas, kas, dzīvojot Latvijā, šķita pašsaprotamas – priežu mežu smarža, jūras gaiss un sajūta, ka dažu minūšu laikā vari nokļūt stadionā, mežā vai jūras krastā.
“Dzīvojot Itālijā, lai vienkārši aizietu pastaigā dabā, bieži bija jābrauc ar automašīnu divdesmit vai trīsdesmit minūtes. Latvijā mēs bieži pat nenovērtējam, cik neticami pieejama mums ir daba, pilsēta un jūra,” saka Lauma.
Dažkārt tieši attālums palīdz ieraudzīt to, cik vērtīgs ir tas, kas iepriekš šķitis pašsaprotams.
Ventspils, jūra un likteņa ironija
Atgriešanās Latvijā Laumai nozīmēja atgriešanos konkrētā dzīves telpā – Kurzemē un Ventspils pusē, kur līdzās ir jūra un meži, pieejama sporta infrastruktūra, mūzikas skola un interešu izglītības iespējas, kā arī sakārtota un bērniem piemērota vide.
Atskatoties uz savu izvēli, Lauma smaida par dzīves spēju pārsteigt.
“Astoņpadsmit gadu vecumā, pārceļoties uz Rīgu, es skaļi teicu, ka nekad mūžā nedzīvošu mazpilsētā,” viņa smejas. “Un re, kā dzīve visu salika – tagad es dzīvoju viensētā pie pašas jūras! Es savu vietu atradu Kurzemē. Tas ir mazliet kā Sprīdīša stāstā – saliekot visus plusus un mīnusus, izvēle viennozīmīgi bija par labu Latvijai. Kaut gan ceļot man patīk joprojām.”
Dzīve dažkārt mēdz pārsteigt. Vietas, no kurām jaunībā gribas doties tālāk, ar gadiem var kļūt par vietām, kur atrodam mieru, spēku un piederības sajūtu.
Laumai tā ir Kurzeme.
Jūra, mežs, plašums un sajūta – esmu mājās!
Atgriezties nozīmē sākt no jauna
Atgriešanās bija lēmums, kas prasīja drosmi. Kad Lauma atgriezās Latvijā, viņas rīcībā bija nelieli ietaupījumi, idejas un pārliecība, ka dzīvi iespējams veidot pašas spēkiem.
Pirmajā laikā ģimene dzīvoja pie vecākiem. Paralēli profesionālajai sportistes karjerai Lauma kopā ar māsu Māru un draudzenes Agates ģimeni sāka veidot Kabiles muižas vīna darītavu.
Tā bija jauna dzīves nodaļa, kurā daudz kas vēl nebija zināms. Priekšā gaidīja darbs, lēmumi un izaicinājumi, bet līdzi bija drosme mēģināt, gatavība riskēt un ticība sev.
Tieši šeit sportā iegūtās īpašības kļuva par lielu balstu arī ikdienā – disciplīna, pacietība, spēja pieņemt lēmumus un turpināt virzīties uz priekšu arī tad, kad rezultāts vēl nav redzams.
“Dzīves ceļš, tāpat kā sporta karjera, reti veidojas taisnā līnijā. Dažkārt tas ved augšup. Dažkārt liek uz brīdi apstāties. Un dažkārt prasa mainīt virzienu, lai turpinātu ceļu,” piebilst Lauma.
Sports kā dzīves skola
Šī uzņēmība un izturība sakņojas arī Laumas ģimenē. Viņa uzaugusi kuplā, sportiskā piecu bērnu ģimenē – Laumai ir divas māsas un divi brāļi, ar kuriem joprojām ir ļoti ciešas attiecības.
Viņas tētis, leģendārais šķēpmešanas treneris Māris Grīva, iemācīja zelta vērtu dzīves mācību:
“Uzvar nevis tas, kurš nekad nekrīt, bet tas, kurš vienmēr spēj piecelties.”
Šie vārdi Laumas dzīvē ieguvuši īpašu nozīmi.
Profesionālais sports no malas bieži izskatās spožs – medaļas, aplausi, sacensību azarts un uzvaras mirkļi. Taču aiz katra rezultāta slēpjas neskaitāmas treniņu stundas, nogurums, šaubas, neveiksmes un arī brīži, kad ķermenis pieprasa apstāties.
Sportista ceļā gadās traumas, kas pārtrauc ierasto ritmu un liek no jauna mācīties uzticēties savam ķermenim. Atveseļošanās prasa pacietību, disciplīnu un psiholoģisku izturību. Īpaši grūti ir tad, kad prāts jau vēlas atgriezties sacensību ritmā, bet ķermenim vēl vajadzīgs laiks.
Tieši šādos brīžos sports kļūst par rakstura skolu. Ir jāiemācās ieklausīties sevī, jāpieņem, ka arī atveseļošanās ir daļa no treniņu procesa, un jāsaprot, ka reizēm solis uz priekšu sākas ar spēju uz brīdi samazināt tempu.
Lauma šo pieredzi labi pazīst.
Viņas ceļā bijuši gan augsti sasniegumi, gan sarežģīti posmi, kuros nācies meklēt spēku turpināt, – smaga muguras trauma, lūzumi un finansiālas grūtības. Taču tieši šādi brīži daudz ko iemāca – arī to, ka cilvēka spēku raksturo tas, kā viņš iziet cauri pārbaudījumiem un ko no tiem paņem līdzi.
“Sports man iemācīja būt spēcīgākai arī dzīvē,” atzīst Lauma.
Tā ir viena no sporta lielākajām vērtībām.
Sports māca pieņemt zaudējumu, sagaidīt savu brīdi un atkal sākt no sākuma. Tas māca saprast, ka viena neveiksme neizdzēš visu līdz šim paveikto.
Medaļas paliek plauktos, rezultātus ar laiku pārspēj un aplausi norimst. Taču tas, ko cilvēks iemācās ceļā līdz savam rezultātam, paliek viņā uz mūžu.
Jaunā misija – ieguldīt nākotnē
Šodien šo pieredzi, spēku un mīlestību pret sportu Lauma nodod tālāk.
Trenējot bērnus vieglatlētikā un vispārējā fiziskajā sagatavotībā, palīdzot pieaugušajiem kļūt stiprākiem un darbojoties Latvijas Vieglatlētikas savienības valdē, viņa iegulda nākamajā paaudzē.
Varbūt kāds no bērniem, kuru viņa šodien māca skriet, lēkt un noticēt saviem spēkiem, kādreiz kļūs par čempionu. Taču tikpat svarīgs ir pats ceļš – disciplīna, pacietība, atbildība un prasme pieņemt neveiksmi un turpināt.
Katram dzīvē pienāk savs šķērslis. Un, ja sports ir iemācījis to pārvarēt, tā jau ir uzvara.
Mūsdienu sporta un veselības zinātne apliecina regulāru fizisko aktivitāšu nozīmi cilvēka fiziskajā un psiholoģiskajā veselībā. Kustības palīdz uzturēt sirds un asinsvadu sistēmas veselību, stiprināt muskuļus un kaulus, uzlabot pašsajūtu un veidot veselīgus ikdienas paradumus. Bērniem un jauniešiem fiziskās aktivitātes ir īpaši nozīmīgas veselīgas attīstības un ilgtermiņa paradumu veidošanā.
Taču sporta vērtība sniedzas tālāk par fizioloģiju.
Tas māca dzīvot. Māca gaidīt. Māca mēģināt vēlreiz. Māca piecelties.
Lielākais sapnis – atgriezties
Atskatoties uz savu līdzšinējo ceļu, Lauma saka:
“Reizēm lielākais sapnis nav aizbraukt, bet gan atgriezties.”
Šajos vārdos ir daudz vairāk par lēmumu mainīt dzīvesvietu. Tā ir izvēle par piederību, ģimeni, vidi, kurā vēlamies redzēt augam savus bērnus, un zemi, kurai gribas dot pretī to, ko pati esi no tās saņēmusi.
Laumas stāsts atgādina – pasaule ir plaša, un to ir vērts iepazīt. Ir vērts doties prom, meklēt, mācīties un sasniegt.
Taču ir arī īpašs spēks spējā atgriezties – ar pieredzi, zināšanām, jaunu skatījumu un vēlmi dot kaut ko atpakaļ savai zemei.
Laumas Grīvas stāsts ir par sportu, ģimeni, drosmi, grūtībām un izvēli. Par sievieti, kura ir redzējusi pasauli, piedzīvojusi profesionālā sporta spožumu un ēnas puses, sastapusies ar pārbaudījumiem un tomēr atradusi ceļu atpakaļ uz vietu, kur jūtas piederīga.
Pie savējiem. Pie jūras. Pie savas zemes. Pie mājām.
“Varbūt dzīvē tālākais lēciens nav tas, ko izmēra centimetros. Varbūt tālākais lēciens ir drosme aizlidot pasaulē, ieraudzīt tās plašumu un pēc tam ar pilnu sirdi izvēlēties atgriezties mājās.”
Ja nezināt, ar ko sākt
Arī jums var būt savs stāsts par atgriešanos. Varbūt doma par dzīvi Latvijā jau kādu laiku ir klātesoša, taču vēl nav skaidrs, ar ko sākt, kur meklēt informāciju vai kā atrisināt praktiskos jautājumus.
Šādā brīdī svarīgākais ir spert pirmo soli.
Atgriešanās ceļā ir pieejams arī praktisks atbalsts. Ir cilvēki, kuri uzklausīs, palīdzēs saprast iespējas un kopā ar jums meklēs piemērotākos risinājumus.
“Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri ir līdzās un palīdz brīžos, kad pašam vēl nav visu atbilžu. Jums nav viss jāzina uzreiz. Ir cilvēki, kuri jūs uzklausīs, novērtēs jūsu drosmi un palīdzēs spert nākamo soli. Paldies arī manai remigrācijas koordinatorei Agnesei Berģei,” saka Lauma.
Atgriešanās sākas ar lēmumu. Dažkārt – ar vienu jautājumu, vienu telefona zvanu vai sarunu ar cilvēku, kurš zina, kur meklēt palīdzību.
Jums nav jāzina visas atbildes. Pietiek ar vēlmi sākt.
Par remigrācijas koordinatoru darbu:
Ja Jums ir jautājumi un nepieciešams atbalsts, lai atgrieztos dzimtenē, aicinām sazināties ar remigrācijas koordinatoru, kurš pēc vajadzību apzināšanas, sadarbojoties ar pašvaldībām vai citām valsts iestādēm, izstrādā individuālu piedāvājumu. Remigrācijas koordinators var sniegt atbalstu par: pakalpojumiem ģimenēm, mājokļa jautājumiem, darba un uzņēmējdarbības iespējām, sociālo un sadzīves jautājumu risināšanu.
Ar koordinatora sniegtajiem pakalpojumiem var iepazīties: https://www.remigracija.lv. Savukārt vairāk par remigrāciju Kurzemē var uzzināt Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapas sadaļā www.kurzemesregions.lv/remigracija, kur iespējams arī iepazīties ar citu remigrantu pieredzi, atgriežoties dzimtenē.
Informāciju sagatavoja:
Kurzemes plānošanas reģionālā remigrācijas koordinatore
Agnese Berģe
