Aicinām iepazīties ar Diena.lv portālā publicēto rakstu par Arti un Zani Babriem, kuri ar dēliem no Norvēģijas atgriezās uz dzīvi Skrundā.
”Vienīgais, kā man pietrūkst, tā ir norvēģu valoda. Kad kaut kur to dzirdu, manām ausīm tā skan kā mūzika,” atzīstas Zane Babre. Pirms gada Babru ģimene – Zane, viņas dzīvesbiedrs Artis un bērni Agnese un Adrians – no Norvēģijas pārcēlušies uz dzīvi Skrundā. Latvijā viņi ar pilnu jaudu ceļ saulītē savu sietspiedes darbnīcu TingPrint, darbojas Kuldīgas Biznesa inkubatorā un attīsta radošus projektus, sadarbojoties ar latviešu māksliniecēm Latvijā un citviet Eiropā, atbalstot brīvprātīgos.
Padzīvot citā valstī
Ar Zani un Arti Babriem tiekamies Skrundā, viņu darbnīcas TingPrint telpās. Bērni pašlaik ciemojas pie Zanes māsas, un viņu vecāki, kā paši teic, var ar pilnu atdevi pievērsties savai sirdslietai – sietspiedes darbnīcai. Artis iepazīstina ar uzņēmuma pieredzes bagātāko profesionāli. Tas ir Agris Evalds, Zanes tēvs, meistars ar 30 gadu pieredzi sietspiedē. Kā par ģimenes uzņēmumu saka znots Artis: ”Tāpēc TingPrint raksturo 30 gadu pieredzes un meistarības sietspiedes tehnikā apvienojums ar mūsdienīgu, draudzīgu un atvērtu komunikāciju, ko atzinīgi novērtējuši klienti.”
Smejam – redz, kā sanāk: Zane un Artis reemigrējuši no Bergenas uz Skrundu, bet Zanes tētis – no Rīgas emigrējis uz Skrundu. Un – kā tad ir? Māksliniekam, kurš visu dzīvi pavadījis Rīgā, pārvākties uz mazpilsētu? Agris Evalds nosmaida: ”Bišķi jau Rīgas burzmas pietrūkst.”
Artis nāk no Skrundas: ”Esmu ar saknēm un sirdi Skrundā, dzimis Kuldīgā, šeit mācījies. Uz Rīgu aizbraucu studēt mārketingu un ekonomiku Rīgas Tehniskajā universitātē. Pēc augstskolas strādāju dažādos uzņēmumos – apdrošināšanas akciju sabiedrībā Balta un datu centru uzņēmumā Deac, mārketinga nodaļās.” Bet Zane ir rīdziniece, Policijas akadēmijā studējusi jurisprudenci, pēc tam strādājusi Swedbank juridiskajā nodaļā, tad lielo uzņēmumu apkalpošanas nodaļā. Zane stāsta: ”Tad sapratu, ka gribu ko citu, – visu mūžu negribēšu pavadīt ofisā. Aizgāju strādāt uz uzņēmumu, kas nodarbojās ar apbalvojumu ražošanu.”
Zanes vecāki ir mākslinieki, un tas acīmredzot tomēr ietekmējis jaunās sievietes izvēles.
Zane un Artis iepazinušies Rīgas Stradiņu universitātes deju kolektīvā – sadejojušies! ”Un joprojām sadejojamies,” pasmaida Zane.
Vispirms uz Norvēģiju devās Artis. Viņa brālis, pēc profesijas meliorators un celtnieks, jau bija tur un Norvēģijā dzīvo joprojām. Zane stāsta: ”Es jau sen gribēju padzīvot citā valstī. Ar draudzeni vidusskolā šķirstījām kartes un prātojam, kur tas varētu būt. Bet iespējas kaut kā nesaslēdzās. Kad ar Arti runājām par Norvēģiju, šķita – būtu interesanti tur padzīvot. Kad tad vēl citreiz? Norvēģija ir skaista zeme, toreiz gan redzēta tikai bildēs, – tāda stipra un varena.”
Valoda – goda lieta
Norvēģijā Artis strādāja būvniecībā – betonēja, lika pamatus Bergenai, un tas bija tikai naudas pelnīšanas jautājums. Sirdslieta Bergenā bijusi cita.
Kad radās iespēja sakārtot pienācīgas dzīvošanas iespējas, uz Bergenu pārcēlās arī Zane. ”Mums bija savs dzīvoklis ar skaistu skatu uz fjordu. Ļoti skaista vieta! Atceros, Bergenā iebraucu naktī un, kad no rīta pamodos, ieraudzīju to skatu aiz loga… Vienkārši sēdēju uz palodzes, dzēru kafiju un kaifoju,” pasmaida Zane.
Artis piebilst: ”Doma bija atbraukt uz neilgu laiciņu – varbūt uz vasaru, pusgadu, bet tur nodzīvojām nepilnus 10 gadus. Bet tas ir tradicionāls stāsts – daudzi tā aizbrauc uz Norvēģiju un paliek ilgu laiku.”
Zane atceras, kā sākumā mācījusies norvēģu valodu: ”Tā šķita tik amizanta!» Artis uzreiz sāka mācīties valodu kursos Norvēģijā, viņš uzskata: ”Ar angļu valodu Norvēģijā nav problēmu, bet ir forši zināt tās zemes valodu, kurā gribi dzīvot. Tā ir goda lieta.” Zane norvēģu valodu sāka apgūt jau Rīgā, bet Norvēģijā nācies valodas prasmes apgūt no jauna. ”Norvēģijā ir daudz dialektu. Ja arī iemācies klasisko valodu kursos, visdrīzāk aizbrauksi uz kādu konkrētu vietu un tur neko nesapratīsi. Bergenai ir savs dialekts, un Oslo runā pilnīgi citā dialektā. Bergenā, pat pārbraucot pār tiltu, rakstība cita un izruna cita. Un nevienā vārdnīcā to nevar atrast, viss jāmācās dzīvajā sarunā, bet jālasa ar sajūtām. Tur ir vairāk nekā 100 dialektu,” stāsta Zane un Artis.
Katras sviedru lāses vērts
Darba meklēšana Norvēģijā esot liels pārbaudījums. Babru ģimenē piedzima Agnese, tad Adrians. Zane auklējusi mazos un darbu meklējusi tikai tad, kad Adrians paaudzies. Tolaik arī likti pamati Babru ģimenes sirdslietai Bergenā. ”Mani uzrunāja viena latviešu māmiņa, uzaicināja atnākt uz Latviešu biedrības pirmo sapulci. Iedomājos – tur būs konferenču zāle ar daudziem latviešiem… Teicu: jā. Aizgāju uz norādīto adresi, un izrādījās – tas ir dzīvoklis. Mēs bijām septiņi aktīvi latvieši un nolēmām, ka gribam, lai latvieši var baudīt kultūru Bergenā vairāk par 18. novembra svinībām. Tagad jau latviešu diasporā ir daudz kultūras pasākumu, bet tolaik tā nebija,” stāsta Zane un atceras, kā organizējuši pirmos Jāņus, kas bijusi liela uzdrošināšanās.
Artis saka: ”Viss, ko darījām, bija ar domu, lai tas paliek un turpinās kā tradīcija.”
Pirmie Jāņi bijuši ļoti skaisti – ar Austras Pumpures un folkloras kopas Atštaukas piedalīšanos. Šīs svinības esot bijušas ”jebkuras sviedru lāses vērtas”. ”Nopūlējāmies ne pa jokam, jo sākotnēji nezinājām, uz ko ejam. Pasākumu organizējām teritorijā ar skatu uz jūru, fjorda malā. Dedzinājām ugunskuru, un vietējie nāca no kalna noraudzīties, kā svinam un muzicējam ar skaistu latviešu rituālu. Viņiem pašiem vasaras saulgriežos arī ir Svētā Hansa vakars, tas ir viena vakara organizēts pasākums ar milzīgu ugunskuru, kurā dedzina vecās siļķu mucas, cep desiņas. Savukārt mūsu, latviešu, tradīcijai ir turpinātāji, to milzu bumbu mēs iekustinājām.”
Taču Bergenā Babriem šī nav bijusi vienīgā iniciatīva – viņi nodibinājuši arī latviešu deju kolektīvu ar 26 dejotājiem Pērkonkalns, divarpus gadu laikā ieguvuši 2. vietu Skandināvijā starp diasporas dejotājiem. ”Tas bija ļoti sarežģīts, bet labs uzdevums, kas man daudz ko iemācīja kā vadītājai. Tie bija cilvēki, kuri nekad nebija dejojuši, bet mēs izgājām skates, ieguvām labus rezultātus un varējām uzstāties arī Latviešu Dziesmu un deju svētkos,” atzīst Zane. Vēl viņa Norvēģijā mācījusi dejot arī mazākajām latviešu atvasēm. Kāpēc tad Babri atgriezušies Latvijā?!
Latvietis māk!
”Par sevi varu teikt – nekur citur tik labi nejūtos kā šeit, Latvijā. Tā ir fiziska sajūta. Te jūtos mierīgi, te man ir jābūt,” uz jautājumu atbild Zane. Jā, Norvēģijā esot skaisti, bet Latvijā – tik skaisti! ”Latvijā tu nostājies uz šosejas un jau redzi Rīgu un redzi Liepāju,” smej Artis un piebilst: ”Ja tu neesi bijis Bergenā, neesi bijis Norvēģijā. Tā tie bergenieši apceļ tos, kas no Oslo, un otrādi. Norvēģiem ir forša, mazliet melna humora izjūta, kā daļa no kultūras reklāmas. Viņi tā veselīgi viens par otru iesmej, un par to nav jāapvainojas.”
Tas bijis tikai īss brīdis, kad ģimene bija nolēmusi pavisam palikt Norvēģijā, kas ātri pārgājis. ”Ja tu neizlem cieti, vai atgriezīsies vai paliksi, dzīve noris kā uz koferiem. Ar pagaidu sajūtu. Pēc deviņiem gadiem sapratām, ka lēmums ir jāpieņem, lai būtu brīvi no pagaidu sajūtas. Tā mēs tos plusus un mīnusus ķeksējām, un virsroku ņēma sajūta par mājām, par Latviju,” atzīstas Zane. ”Un mēs bijām pietiekami traki, lai ko tādu arī izdarītu. Lēmums bija straujš, un pēc gada jau atgriezāmies,” piebilst Artis.
Tas, ko plānojuši darīt Latvijā, pašlaik arī realizējas kā sietspiedes darbnīca TingPrint. ”Mans tētis ilgus gadus strādāja sietspiedē dažādos uzņēmumos, viņš ir absolvējis Mākslas akadēmiju. Ar nopelnīto nepietika, abas ar māsu tēti atbalstījām, tad nolēmām – kāpēc atbalstīt tēti darbā svešā uzņēmumā, ja varam atbalstīt savā. Ar māsu Rīgā izveidojām savu sietspiedes darbnīcu. Pēc kāda laika māsa vairs negribēja turpināt šo ģimenes biznesu – viņai savi darbi, savas nodarbošanās un ģimene,” stāsta Zane un turpina: ”Sākām ar Arti domāt – ko darīt ar darbnīcu, jo, Norvēģijā esot, to grūti vadīt un uzturēt attālināti. Darbnīcu ”iesaldējām”, Skrundā atradām telpas, kur pagaidām novietot iekārtas. Un tad nāca mūsu lēmums – emocionālais un praktiskais – atgriezties Skrundā. Te, tādā mierīgā pilsētā, arī bērniem vieglāk iedzīvoties. Tā tas viss saslēdzās kopā. Par to ļoti priecājamies.”
Sietspiede ir aptuveni 1000 gadu sena un tagad prestiža apdrukas tehnika. ”Amerikā ļoti populāra un visā pasaulē modē nāk arvien vairāk – tas mūs priecē. Jā, konkurence kļūst aizvien lielāka, bet tas ir labi. Tāpēc vien ir vērts censties un pierādīt, ka tas, ko mēs darām, tiek darīts no sirds ar vislabāko kvalitāti,” stāsta Artis, Zane turpina: ”Daļa uzņēmumu gan pāriet uz automatizētu sietspiedes procesu, bet mums tas ir roku darbs. Mums ir laba iekārta, ar kuru to joprojām var izdarīt ļoti labi un kvalitatīvi. Iestājāmies Kuldīgas Biznesa inkubatorā – tā ir ļoti forša lieta! Tiesa, inkubators neko nedod par velti, bet dod zināšanas, iespēju satikt citus jaunus uzņēmējus, gūt iedvesmu un atbalstu. Arī drosmi var pasmelties.”
TingPrint darbnīcā apdrukā tekstilu – T kreklus, auduma maisiņus. Lai atrastu labākos piegādātājus, izvēloties gan apdrukas krāsas, gan kreklus, pagājis ilgāks laiks. Tagad pakāpeniski tiek attīstīti sadarbības projekti ar apģērbu ražotājiem, kas turpmāk arī būs uzņēmuma pamatnodarbe.
Artis uzsver tekstilizstrādājuma kvalitātes nozīmi: ”T krekliem tādu audumu, kas pēc mazgāšanas kļūst kā grīdas lupata, piedāvājumus neizskatām. Paši audumus testējam. Bet savukārt Agris ar savu māksliniecisko skatījumu izvērtē dizainu.” Kad Agris mūs iepazīstina ar sietspiedes apdrukas procesu, tas, izrādās, ir teju juveliera cienīgs darbs, un tikai īstens profesionāls spēj ieraudzīt vien nieka milimetra ceturtdaļas nobīdi krāsu joslā. Pacietības, meistarības, košu krāsu un labas gaumes pilns process. Visu cieņu.
Pašlaik Zane un Artis realizē projektu, kur ar īpaša dizaina T krekliem atbalsta brīvprātīgo palīdzības kustību Paliec mājās = Viegli palīdzēt. Prombūtnē Zane un Artis iepazinuši vairākas mākslinieces, kuras atsaukušās projekta mērķim atbalstīt brīvprātīgos. Katrs krekla dizaina stāsts atspoguļo piedzīvotās sajūtas pēdējos mēnešos, kad Covid-19 dēļ apstājies ierastais dzīves ritms. Viena dizaina nosaukums, piemēram, ir Atsevišķi kopā. Cita – Nīksti mīksti – tas par meitenēm, kuras kovida laikā nīkušas spilvenos. Krekliņš raisa visnotaļ jautras emocijas…
”Šis joprojām ir īpašs un unikāls laiks! Uzskatām, ka to ir svarīgi dokumentēt. Vieni to iemūžina bildēs, citi filmās un mūzikā. Bet mēs darām to, ko protam vislabāk, – apdrukājam!” teic Zane.
Bet Artis rezumē savu pieredzi Bergenā, darbojoties sabiedriskajā dzīvē, satiekot un iepazīstot cilvēkus: ”Esmu tikai viens no latviešiem pasaulē. Latvietis pasaulē ir arī latvietis Latvijā. Un Latvija no pasaules kartes nekad netiks izdzēsta, esmu par to pārliecināts. Latvieši ir stipri, un viņi ir visur. Un latvieši māk! Ja ko nemāk – iemācīsies.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.
Pateicamies “Diena” par iespēju rakstu pārpublicēt. Raksta oriģināls pieejams: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/lemums–kas-vienam-prieks-otram-soks-14246654
